Kā ir pārtapt par Pēteri Lūci un ko tas viņam nozīmē, lai stāsta galvenās lomas tēlotājs IMANTS STRADS.
Kad 1999. gadā atnācu uz šo teātri, pirmā grāmata, kuru izlasīju, bija «Fatālists» par Valmieras teātra aktieri Jāni Samauski, bet viņu es nepiedzīvoju. Nesanāca mums saskrieties. Pēc tam lasīju grāmatu «Es dzīvošu caur to labu» par Pēteri Lūci. Un sanāca mums saskrieties.
Līdz galam neesmu par viņu pārtapis. Viss ir procesā. Mēs ļoti daudz strādājam pie tā, lai viņš būtu tāds, kāds viņš ir izrādē paredzēts. Brīžiem liekas, ka ir. Brīžiem liekas, ka nav. Es jau netaisu nekādu karikatūru par Pēteri Lūci. Ir redzēti daudzi video materiāli, daudz lasīts, bet neviena no izrādē esošajām situācijām jau nekur tā īsti nav redzama, tās visas tiek rekonstruētas, līdz ar to man nākas savā galvā visu būvēt pašam — viņa stāju, žestus, pirkstu kustības, seju. Izrādē viņš ir 75 gadus vecs, lai gan lugā vairākās ainās viņam ir daudz mazāk gadu, tāpat ir ainas, kur atkal daudz vairāk. Tomēr lielākoties mēs pieturamies pie viena vecuma, lai nebūtu liekas maskošanās.
Man šis darbs ļoti patīk, jo, pateicoties Lūča kungam, esmu vēl dziļāk un pamatīgāk iepazinies ar Valmieras teātra vēsturi. Lūcis saka: «Pagātnes saknes nocirst nedrīkst, pagātnes saknes baro tagadni, un tagadnes saknes atkal baros tālāk nākotni.» Tā viņš saka. Tā es saku. Man nav mazsvarīgi zināt, ka manam teātrim ir šī vēsture, un es esmu daļa no šīs vēstures. Un es gribu saprast šo Lūci. Konkrētā izrādes ainā man būtu grūti rīkoties, ja es viņu nesaprastu. Man pašam viņš jāstumj, pašam viņš jāattaisno, pašam jābūt savas lomas advokātam, bet es nekad netikšu viņam klāt līdz galam, līdz pašam kodolam. Neviens netiks. Šis stāsts ir mazliet par kaut ko citu.
MĒĢINĀJUMĀ. Režisore Elīna Cērpa un Pētera Lūča lomas atveidotājs Imants Strads. Gata Priednieka-Melnača foto