Kas tevi ievirzīja sportā un trenera dzīvē Valmierā?
Man labi sporta skolotāji bija gan Gaujienas vidusskolā, gan Raunas pamatskolā, gan vēlāk Cēsu 1. vidusskolā. Mācoties Raunas pamatskolas 8. klasē, guvu pirmos panākumus Cēsu rajona skolu sacensībās, mani ievēroja Cēsu Bērnu un jaunatnes sporta skolas treneris Elmārs Ozols, kas mani uzaicināja trenēties vieglatlētikā, līdzko sāku mācīties 9. klasē Cēsu 1. vidusskolā. Man padevās visas vieglatlētikas disciplīnas, taču vislabāk kārtslēkšana.
1967. gada ziemas sezonā uzvarēju tā laika Latvijas jaunatnes ziemas čempionātā, veicot 3,20 m augstumu, un tiku uzaicināts uz izlases treniņnometni Rīgā. Pēc nometnes startēju PSRS čempionātā Ļeņingradā, kur arī pārvarēju latiņu 3,20 m augstumā un 19 dalībnieku konkurencē izcīnīju 13. vietu. Interesants fakts, ka tolaik mēs lēcām ar metāla kārtīm. Mani rezultāti visās disciplīnās auga, un treneris perspektīvā saskatīja mani kā daudzcīņnieku. Zīmīgi, ka manas pirmās daudzcīņas sacensības bija 1967. gada 7. – 8. oktobrī Valmierā, kur Latvijas jaunatnes čempionātā ar izcīnītiem 4215 punktiem sešdesmit dalībnieku (!) konkurencē ierindojos 9. vietā. Turpināju progresēt un vidusskolas pēdējā klasē (tolaik 11. kl.) jau biju viens no vadošajiem daudzcīņniekiem Latvijā. Latvijas jaunatnes izlases sastāvā piedalījos Vissavienības skolēnu spartakiādē Ļeņinakanā (Armēnijā). Sacensībās trīsdesmit astoņu dalībnieku konkurencē ierindojos 15. vietā ar izcīnītiem 6162 punktiem.
Interviju sagatavoja Valmieras Bērnu sporta skolas kolēģi