Taču toreiz, kā jau Čūskas gadā, īpaši tika godināta viena no egles īpatnējām formām – ar ļoti izlocītiem zariem, atbilstoši tiem arī nosaukumu ieguvusī čūskegle.
Kāpēc egle atkal?
Dendrologs Andrejs Svilāns teic, ka tāda izvēle zināmā mērā notikusi klimata pārmaiņu sakarā, jo ir uzmanīgi jāizvērtē, kas ar eglēm pašreizējos apstākļos notiek. Parastā egle esot viena no Latvijas jutīgākajām koku sugām. Tai parasti ir salīdzinoši sekla sakņu sistēma, vajadzīgas mitras, taču arī ne pārāk slapjas augsnes. Bet pēdējos gados ir atkārtojušies vairāki ilgstoši karsti laika posmi bez nokrišņiem. Arī vētras Latviju piemeklē arvien biežāk. Rezultātā egle pie mums ir kļuvusi par vienu no ievainojamākajiem, pat apdraudētākajiem kokiem. Koksne eglēm ir mīkstāka nekā priedēm, tādēļ vētrās tās nereti tiek nolauztas, bet egļu jaunaudzes ziemā, uznākot ilgstošam atkusnim, cieš no snieglauzēm. Savukārt sausumā atmirst sīkās saknes, vētras egles izšūpo un arī tā bojā saknes. Rezultātā daudzi koki novājinās un viegli kļūst par upuri mežu bīstamajam kaitēklim astoņzobu mizgrauzim. Līdz ar to parastās egles liktenis klimata pārmaiņu kontekstā iegūst jau plašāku nozīmi. Tiek ietekmēta mežsaimniecība, notiek izmaiņas ar egļu audzēm saistīto augu un dzīvnieku sugu pasaulē, mainās pat Latvijas ainava.
PAGAIDĀM DIŽĀKĀ. Kamēr nepamanīsim dižāku, par Latvijas egļu karalieni uzskatāma Krimuldas parkā augošā. Gvido Kajona foto