Tikai pie Līču – Laņģu klintīm viena tāda vēsta par taku, kas gar Gaujas krastu pretī upes plūdumam var aizvest arī līdz Grīviņu smilšakmens atsegumiem. Taču augšā un lejā kāpiens pa līkumotu taku ir vairāku kilometru garš. Tādēļ mums radās doma vismaz pie pašas Grīviņu klints (vai ieža) piekļūt pa krietni īsāku ceļu, no Grīviņu dzirnavu puses. Vēl jo vairāk tādēļ, ka maršruta rādītājs mobilajā lietotnē ieteica braukt pa ceļu lejā Grīviņu dzirnavām garām, piedāvājot iespēju tur pa taisno (jāpārbrien vien ne pārāk dziļā upe) nokļūt gandrīz vai dižās klints priekšā.
Pie datora viss bija skaidrs, bet dabai ir savi noteikumi: piekrastē, kur vajadzēja meklēt upes šķērsošanu, mobilajam telefonam nebija uztveršanas zonas. Arī nekādas norādes par kaut vai taciņu, kas ved uz dižo dabas objektu, neatradām.
KRAUJA. Kaut kur lejā lokās Grīviņupīte. Ā. Romanovskas foto