Īsti gan nevar pateikt, vai šis gadsimtus un vētras pārdzīvojušais milzenis ar jau 1917. gadā izdedzināto dobumu zaudēja cīņā ar vēju, vai arī to piebeidza vēl viens zibens (pieļauju, ka mūžā šis ozols tādus bija saņēmis un pārdzīvojis pat desmitiem) trāpījums. Otrais variants šķiet pat ticamāks, jo pēc vētrainās nakts svētozols pat vēl stāvējis. Kā pēc tam par notikušo dižkoku apzinātājam Guntim Eniņam stāstījis «Sīmanēnos» saimniekojošais Valdis Pabērzs, milzenis nogāzies pusdienlaikā: «Viss bija klusu. Te pēkšņi traka krakšķēšana un brakšķēšana, lūstot ar akmeņiem piekrautajam svētozola stumbram, skanēja tālu. Pēc dažām sekundēm sekoja spēcīgs blieziens, kad ozola stumbrs atsitās pret krasta malu. Savā mūžā kaut ko tādu nebiju dzirdējis.» Pēc tam Valdis arī ieraudzījis, ka lielākā daļa ozola ir nogāzusies. Gaisā slējušās atlikušā stumbra šķēpeles, atsedzies tukšais vidus un brūnganā, jau gadu simtiem trupējusī koksne. Izrādījies, ka ozolu brīnumainā kārtā pie dzīvības jau ilgu laiku turējusi vien stumbra ārpusi aptverošā plānā, bet vēl dzīvā daļa un mizas čaula.
KRITUŠAIS UN IZDZĪVOJUŠAIS. Tā nu Sīmanēnu svētozola lielākā daļa guļ pie «cerību zara» kājām. Ārijas Romanovskas foto