«Katrā nelielā, cauri mežiem plūstošā upē ik pa gabalam gultnē ir jābūt kaut kam tādam, kas veido straujteci. Ja upē nav pietiekami daudz akmeņu, kas šādas straujteces rada, upei čalojošu tecējumu un ūdenim svaigumu tikpat labi var iedot ik pa pārdesmit metriem gultnē atstāti sakrituši koki. Tādi būtu atstājami jebkurā meža upju tīrīšanas reizē. Tā būtu jādomā arī katram meža īpašniekam, kuram mežs ir pie upītes, vai meža strauta. Iebildes, ka, ja daļu sakritušo koku atstāsim, pie tiem bebri būvēs dambjus, nav arguments. Bebrs savu dambi vietā, kuru būs noskatījis, būvēs, vienalga, vai tur upes gultnē koki būs vai nebūs.»
Ko darīt, ja upē sakritušo koku tomēr ir pārāk daudz?
«Atbilde uz jautājumu, kāpēc mežu upēs ir tik daudz sakritušo koku, jau meklējama pavisam citur. Tikai daži no tiem ir bebru nograuztie. Lielākā daļa ir vēju iegāztie. Bet tāda situācija veidojas tad, kad vienā vietā, vienā upes ainavā meži ir vienāda vecuma. Visa sākums ir krastā notiekošās kailcirtes, pēc kurām šie viena vecuma meži veidojas. Kad viena vecuma koki spēcīgākā vējā vienā laikā sāk gāzties, tie tiešām upi aizsprosto jau pārāk nopietni. Turpretī krastos, kur ainava ir dabiskāka, kur blakus ir vecāki un jaunāki koki, ja arī kāds koks iekrīt, upe un daba pati ar to pēc laika tiek galā. Tādēļ ir svarīgi, lai pat tajās vietās, kur ir kailcirtes, gar upju krastiem tiktu saglabāta nenocirstu koku josla. Labi būtu, ka ik pa 100 metriem krastā nenocirsti paliek arī vismaz 10 lielie koki. Šāda josla ir laba aizsargbarjera, lai arī visi gruži un paliekas, kas nāk no kailcirtēm, pa tiešo neiekļūtu upē. Ja daži koki iekritīs arī no šīs aizsargjoslas, nekas briesmīgs nebūs noticis, tas ūdenī kalpos dabas daudzveidībai.»
PADOMDEVĒJS. Jānis Rozītis talkas dienā pie vēl no kokiem neatbrīvotās Kurliņupes. Ārijas Romanovskas foto