Jāprecizē, ka Krieviju, kurā tolaik ietilpa arī Vidzemes guberņa, jau bija aptvērusi ekonomiskā un politiskā krīze. Neapmierinātība ar notikumiem frontē, korupcija, transporta grūtības un ar to saistītais iznākums – bads lielākajās impērijas pilsētās aktualizēja jautājumu par politiskajām pārmaiņām. Ziņas par Februāra revolūcijas sākumu Petrogradā vidzemniekus sasniedza marta vidū. Tam sekoja aktīva rīcība, proti, jaunais Pagaidu valdības galva kņazs Georgijs Ļvovs 18. martā atceļ no amata Vidzemes vicegubernatoru Podoļinski, par viņa pēcteci ieceļot latvieti Andreju Krastkalnu. Sabiedrisko organizāciju padomi Rīgā minētais kandidāts neapmierina, un pēc protestiem meklēts un izraudzīts savs kandidāts. Sociāldemokrāts, politiķis, kādreizējais Krievijas valsts domnieks (1907 -1912), mediķis Dr. Andrejs Priedkalns (1873 -1923).
Neziņa, satraukums par Latvijas nākotni rosināja pazīstamo politiķi Marģeru Skujenieku (1886 -1941) vērsties pie Rīgas latviešiem. 21. martā 600 dažādu organizāciju pārstāvji nodibina Rīgas sabiedrisko organizāciju padomi. Minēto pārstāvju sanāksmē jau atskan prasības pēc Latvijas neatkarības, tomēr tiek pieņemta M. Skujenieka ieteiktā rezolūcija, ka Latvijai jābūt autonomai Krievijas provincei. Atšķirīgs redzējums par Latvijas nākotni ir Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrības priekšniekam, agronomam Viļumam Skubiņam (1876 – 1952) un sekretāram Jānim Blumbergam (1886 – 1941), kuri 19. martā izsūta aicinājumus pagastiem, pilsētām un draudzēm piedalīties Vidzemes Zemes sapulcē Valmierā 25. un 26. martā (pēc vecā stila 12. un 13.III).
RĪGAS IELA. Aiz viesnīcas „Livonija” redzami tirgotāja H. Grasmaņa nami (Nr. 6 un Nr.8), pie kuriem arī bijuši izkārti karogi — „pušķoti nacionālās krāsās ar uzšūtu, lielu dzeltenu sauli”, 1917. gada 12.- 13. martā. Foto no Valmieras muzeja krājuma