Tuvojoties vienai no pieturvietām, ekskursanti sāka snaikstīt kaklus, jo bija pamanījuši mazu baznīciņu, kas, sena un pieticīga, glīti stāvēja lielu koku ielokā. Strauji nogriežoties no lielā ceļa, putekļu grīste palika aizmugurē, un autobuss pa šauru ceļu, kas veda nedaudz kalnā, pietuvojās baznīcai klusi un gandrīz vai godbijīgi. Apkārtnē nemanīja nevienas dzīvas dvēseles, tomēr dievnama klusumā ciemiņus gaidīja tai piederīgs cilvēks, kuram uzticētas atslēgas un kuram ir atbildes uz svešinieku jautājumiem.
Cits ielicis rokas sānos, cits aizlicis tās aiz muguras, vēl kāds ieķēries somas plecu siksnā – visi, galvas atgāzuši, pētīja baznīciņas griestu augstumu. Pēc tam – vienkāršo, mājīgo interjeru, pie kā piederējās arī pusplikā Jēzus altārglezna. Cilvēku acis, kas uz Jēzu neskatās katru svētdienu, vēroja ar pirmatklājēja lietišķumu, pusbrīdi ilgāk uzkavējoties pie detaļām, kuru tapšanā Dievs virzījis mākslinieka otu.