Ik pa brīžam atceramies jauko bērnību, darbus un arī negribētās nerātnības. Katram cilvēkam jau tās ir atšķirīgas, pat ja runājam par vienu un to pašu notikumu. Jaukas atmiņas saglabājušās par Ziemassvētku svinēšanu 60.gados aiz cieši aizvērtiem logiem. Mājās nāca īsts Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu. Vēlāk vecītim laikam bija vairāk darba citur, dāvanas kā brīnums parādījās zem eglītes. Pušķojām eglīti, gatavojāmies, skaitījām dzejolīšus. Es vienmēr centos atrast jaunus, vēl nedzirdētus, arī pusaudža gados. Brālis Viesturs, kad paaugās, bija konservatīvāks un ik gadus deklamēja Plūdoņa «Rūķīši un Mežavecis». Nedaudz apskaudu viņu par šo ģeniālo izvēli.
Mēs dzīvojām skaistā vietā, divstāvu pusmājā «Noriņas» Liepupē. Mums bija labi kaimiņi. Mājas puses bija savienotas ar koridoru un trepēm, varējām ciemoties viens pie otra. Kaimiņu Inesei bija liels kaprona maiss, pilns ar rotaļlietām. No rīta viņa ieradās ar savu maisu, tad visi rotaļājāmies. Dažreiz sastrīdējāmies, tad Inese ar savu maisu devās augšā pa kāpnēm un bija prom! Protams, līdz nākamajam rītam.
Ja par ko nejauku… reiz kaimiņiem bija pēkšņi atbraukuši radi – onkulis un tante, kas pārsvarā pavadīja laiku savā istabā un bija uzdāvinājuši Inesei Vācijā ražotu lelli ar skaistiem, ķemmējamiem matiem. Pārpasaulīgi skaista! Mums visiem bērniem tā ļoooti patika. Tikai pēc kādiem 10 —15 gadiem es atgādināju to mammai. Mamma tik noteica, ka viņai riebies uz to lelli skatīties. Es biju ļoti pārsteigta: kāpēc? Viņa teica, ka tie bijuši čekisti, kuri tai istabiņā ierīkojuši noklausīšanās iekārtas, kaut ko vaktējuši. Vai ar rezultātiem, viņa nezināja. Toreiz vectēvs, nesen pārbraucis no Sibīrijas «sanatorijas», vakaros klausījās «Brīvo Eiropu». Tad kādu laiku radio klausīšanās mājās tika noliegta.
Sarunā uz vasaras sliekšņa — Valmieras bibliotēkas galvenā bibliotekāre, eksperte ANITA APINE. Ārijas Romanovskas foto