Prozas lasījumi jau ir sākušies, bet es vēl stāstu neesmu uzrakstījusi. Jādomā, ko darīt, ja rakstīt negribas. Ai, labi, nodomāju, gan jau dienas laikā atnāks kāda doma par kādu stāstu. Stāstu jau var uzrakstīt par jebko. Bet, ja negribas rakstīt, ko tad? Nu tad neko. Izgāju uzsmēķēt zem kastaņkoka. Smēķēju un domāju, par ko varētu uzrakstīt tiem prozas lasījumiem. Skatījos cītīgi apkārt, varbūt ieraudzīšu ko tādu, par ko uzrakstīt. Apkārt nenotika pilnīgi nekas. Nodzēsu cigareti, sejā iesitās apledojušais un kailais kastaņkoka zars. Neteikšu, ka tas nebija sāpīgi. Parasti tik dzīvīgais pagalms pēkšņi bija kā izmiris, pat kaimiņu suņus nekur neredzēja un neviens kaimiņu sīkais nekliedza uz savām mammām.