Arhitekts varētu būt starp pašām senākajām profesijām. Kā pats līdz tai nonāci?
Bērnību pavadīju no pasaules nošķirtā viensētā Bērzaines pagastā, vietā, kur kopā sanāk Bērzaines, Matīšu, Dikļu un Brīvzemnieku pagasti, senāk arī Valmieras un Limbažu rajoni. Vietas un vecāku mudināts, biju tendēts izrauties no šī aizmirstā nostūra un sasniegt dzīvē kaut ko vairāk. Pēc Valmieras Viestura vidusskolas, kad draugi orientējās studēt būvniecību, man bija ambīcijas atšķirties: nolēmu studēt arhitektūru. Viens no atslēgas punktiem arhitektu studijām ir eksāmens klasiskajā zīmēšanā. Man, vidusskolas absolventam, par to nebija priekšstata, taču viss ir iespējams: novadnieks, nelaiķis mākslinieks Jānis Simsons, tolaik students, līdz iestājeksāmeniem augstskolā nepilna mēneša laikā attīstīja manu zīmētāja talantu tādā līmenī, ka spēju šajā atslēgas pārbaudījumā saņemt četrinieku 5 ballu sistēmā. Kopā ar bagāžu no vidusskolas — vidējo atzīmi tuvu 5 — kļuvu par pirmo studentu RPI Arhitektūras fakultātes vēsturē ar sociālo izcelšanos: kolhoznieks.
Tavs pirmais lielākais projekts?
Pēc institūta karjeru sāku Valmieras Agroprojekta nodaļā, tolaik labā vietā. Tieši tad nāca Latgales attīstības kampaņa, tai gandrīz visi darba gadi Agroprojektā arī tika ziedoti. Toreiz bija modē attīstīt kolhozu centrus – kantoris, klubs, ciema padome, viss, ko vajag, zem viena jumta! Latgalē arī mani dižākie sākuma objekti, mans pirmais projekts, pats lielākais no realizētajiem, tagad sanāk Aglonas novada Kastuļinas pagastā, šodien gandrīz vai neaizsniedzamā vietā. Vēl no tiem laikiem man objekts Vectilžā, Balvu pusē: pēc mana projekta celto mazo lauku bērnudārzu Agroprojektā pat atzina par kādu baigo sasniegumu! Latgalē toreiz tika saprojektēts daudz, taču realizēts maz.
UZ SAVAS IELAS. Andrejs Krutovs veidojis fonā esošā Kārļa Baumaņa ielas daudzdzīvokļu nama biznesa fasādi, arī dažās pirmā stāva telpu rekonstrukcijās realizējis savas idejas. Ārijas Romanovskas foto