Dzimusi un augusi Mazsalacā
Mamma un tētis bija lauksaimnieki. Esmu īsta lauku meitene, pieradusi pie darbiem. Tētis aizgāja mūžībā, kad man bija tikai deviņi gadi. Kopā ar mammu paliku es un viens brālis, lielais brālis bija devies savā dzīvē. Palīdzējām mammai tikt galā ar lauku darbiem.
Ļoti klusa meitene
Biju tik kautrīga – skolā stundās man bija grūti pacelt roku un atbildēt uz jautājumiem, likās, ka tikai nepasaku kaut ko nepareizi. Liela loma manā dzīvē bija teātrim. Kad mācījos 11. klasē, mana klasesbiedrene darbojās amatierteātrī Mazsalacas Kultūras centrā, un tur uzaicināja arī mani piedalīties vienā izrādē. Domāju – ārprāts, es taču nevaru vārdu pār lūpām pārspļaut, kur nu vēl spēlēt teātrī! Bet piekritu, spēlēju izrādē vienu gadu – braukājām apkārt, piedalījāmies festivālos. Aktieri ir dulli! 12. klasē vairs nepiedalījos amatierteātrī, jo gatavojos eksāmeniem, bet žetonvakarā spēlējām „Skroderdienas Silmačos”. Pateicoties teātrim, kļuvu drošāka, tas lika paskatīties uz pasauli mazliet citādāk, saprast, ka mēs visi esam vienādi.
Bērnībā ļoti patika sports
Piedalījos sacensībās – slēpošanas, skriešanas, arī citās. Man padevās jebkurš sporta veids. Sporta skolotāja mani virzīja un teica, lai pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Sporta akadēmijā. Bet dzīve izspēlēja savu joku – satraumēju ceļgala saites. Tajā laikā saites neatjaunoja, medicīna nebija tik attīstīta.
Virsmāsa IVETA BĒRZIŅA. Ārijas Romanovskas foto