No kurienes tu esi, Aleksandra?
No Katovices, tā ir Silēzijas vojevodiste, Polijas industriālais apgabals ar divarpus miljoniem iedzīvotāju.
Kas tavā dzīvē bija pirms Latvijas?
Daudz laika pavadīju pie vecvecākiem, viņi man daudz palīdzējuši un joprojām atbalsta. Mamma strādā Polijas pastā, tētis ir pa pusei pensijā, vēl strādā — bez darba esot garlaicīgi. Studēju Katovicē bioloģiju vienu gadu, strādāju Krakovā. Bioloģija mani interesēja, bet man bija arī plāns B — valodas. Pēc tā gada izlēmu, ka kaut kas jāmaina, un devos uz Poznaņu studēt filoloģiju, angļu un krievu valodu. Bija arī jāizvēlas otrs virziens, un viena no daudzajām iespējām bija baltoloģija. Ne Latvijā, ne Lietuvā nebiju bijusi, vecāki arī bija neizpratnē: ko tu ar tām valodām darīsi? Divus mēnešus strādāju Anglijā, pelnīju naudu studijām un domāju. Poznaņa ļoti patika, un jau pēc pirmās nodarbības baltu valodās sapratu: wow, te ir mana vieta! Ar katru nodarbību, katru tēmu šī sajūta pastiprinājās.
Kad pirmoreiz biji Latvijā?
Pēc pirmā kursa 2011.gada augustā, divu nedēļu praksē. Latvija iepatikās uzreiz, lai gan toreiz lija un arī vēlākajos gados augusts te vienmēr bija lietains. Atceros, pasniedzēja teica — Latvijā debesis zilākas nekā Polijā!
Un vēlāk?
Piektajā kursā pusgadu biju Erasmus programmā, tad pirmoreiz izbaudīju Rīgu ziemā, — tumšāks, bet vispār atšķirība no Polijas nav liela. Piedalījos projektā, kurā pētīja Reč Pospoļitas laika mantojumu un tā apdraudētību. Braucām pa Latgali, gājām pie vietējiem cilvēkiem, pētījām latgaļu izloksnes un saistību ar poļu valodu, digitalizējām tekstus. Atceros viesmīlīgos cilvēkus Preiļos. Tas bija ļoti interesanti — saprast to valodu miksli, kas Latgalē veidojies, jaucoties latviešu, poļu un krievu valodai.
BRĪVPRĀTĪGĀ. Aleksandra teic: atkal gribētu atgriezties Latvijā. Jāņa Līgata foto