«Kas ir skolotājs? Vadītājs, nevis vagars. Kas ir mācīšanās? Ceļojums, nevis galamērķis. Kas ir atklājums? Ideju atklāšana, nevis satura apgūšana.
Kas ir mērķis? Atvērti prāti, nevis slēgtas tēmas. Kas ir pārbaude? Būšana un kļūšana, nevis pārbaudīšana. Kas ir skola? Jebkas, par ko mēs to izvēlēsimies veidot,» teicis amerikāņu profesors, izglītības sistēmu pētnieks Alans Glathorns. Šīs idejas aizstāv arī Zaļajā skolā, kas ir Jelgavā dibinātās Lazdiņas privātās pamatskolas «Punktiņš» struktūrvienība Valmierā.
Pirms teju četriem gadiem, kad runājām, teici, ka dibināt un attīstīt privātskolu ir milzīgs izaicinājums.
Tā tas ir. Man, arī vecākiem, kuri skolas darbā iesaistās. Šī ir vecāku dibināta skola, kas ir ļoti svarīgi. Ģimenes, vecāki ir izlēmuši, ka bērni mācīsies mūsu skolā, tāpēc mums ir tas lielais izaicinājums visu iesākto turpināt.
Katrs vecāks savam bērnam vēl to labāko. Viņi noteikti domā, ka šī ir arī labākā skola, kur Valmierā bērnam mācīties. Vai zini, kāpēc?
Uz mūsu skolu atnāk tie vecāki ar saviem bērniem, kuri vēlas dot savējiem ko vairāk. Protams, ka vecāki rēķinās ar papildus izmaksām, jo visi izdevumi ir likti uz mūsu pašu pleciem, izņemot mazu finansiālu piešpricīti no valsts — skolniekiem un piecgadīgajiem, sešgadīgajiem. Mūsu bērni apgūst to pašu vispārējās izglītības programmu, kādu nodrošina lielās pilsētas skolas un skolas novados, bet, ja par ideju runājam, tad mēs mācām to pašu, nodrošinot individuālu pieeju katram bērnam. Skolu īpaši nereklamējam, bet vecāki mūs atrod. Tā ir mutvārdu reklāma, un domāju, ka iegūstam tieši šīs personiskās attieksmes dēļ.
MĀCĪŠANA, domājot par katra bērna personību, viņu saprotot, viņam palīdzot, viņu atbalstot – tā Ligija Frišfelde, stāstot par vecāku dibināto Zaļo skolu, kas aug un attīstās. Jāņa Līgata foto