Valmierā nu jau esi gluži vai ar saknēm ieaudzis, te ģimenes ligzdiņa novīta, tomēr tu pēc pases Valmieras puika neesi… Kā nonāci Vidzemes industriālajā galvaspilsētā?
Piedzimis un vidusskolu esmu beidzis Gulbenē. Tajos foršajos laikos sanāca, ka 1985. gadā iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, bet beidzu 1992. gadā jau Lauksaimniecības universitāti… Jo no pirmā kursa, tieši manā dzimšanas dienā 24. oktobrī, mani iesauca padomju armijā. Es trāpīju tieši uz tiem dažiem gadiem, kad armijā studentus neņēma tikai no Medicīnas institūta… Pirmo pusgadu biju učebkā pie Ļeņingradas – Lugā, kur pēc tam atteicos palikt virsdienestā, tāpat atteicos no dienesta VDR. Tad mani iefīrēja Maskavas parauga kara apgabalā, kur pusotru gadu pavadīju pie raķetēm Kovrovā, kur visu laiku karoju ar VFR un ASV bruņotajiem spēkiem (smejas)… Mani armija pieradināja, ka pusotru gadu kross ir no rīta, pusdienā un vakarā, jo mūsu daļā un 86 zaldātiem bija 56 oficieri. Kad atnācu no armijas, uz dzīvi jau skats bija savādāks, arī studiju praksēm jau pavērās slūžas – pabiju praksēs un studentu celtnieku vienībās Vācijā, Lietuvā, Ungārijā. Dižā Padomju Savienība sabruka… Kad beidzu celtniecības fakultāti, darba tirgū piedāvājums krietni vien pārsniedza pieprasījumu. Toreizējie nekustamo īpašumu jomas celmlauži ir divu, trīs RTU un LLU kursu studiju biedri, kas metās tajā nišā, kas tieši tobrīd pavērās. Tas laiks sakrita ar denacionalizācijas brīdi un īpašumu atdošanu… Varbūt pat kādus piecus gadus toreiz cilvēki baidījās ņemt atpakaļ savus īpašumus. Un bieži jau mājas atdeva kopā ar visām problēmām: re, kur mājas atslēgas, bet tev neviens īri nemaksās, toties visi rēķini gan būs tavējie!
Varbūt padalīsies ar sava biznesa ābeces patiesībām… Arī caur paša dabūtiem puniem tās atnākušas?
Pats galvenais – cilvēkam jāstāsta tā, kā ir! Viņš to novērtē, ja tu tam atlicini laiku. Par katru lietu jāpasaka gan plusi, gan mīnusi, jo nav lietu bez plusiem un arī bez mīnusiem nav. Nav divu vienādu cilvēku, divu vienādu situāciju un vienādu jautājumu. Jāsaprot, kas tavā situācijā ir labāk. Tas, manuprāt, ir galvenais. Pēc tam jau – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku, jo sarežģītāk…
Gan bizness, gan cilvēki sadalās kategorijās, vislabāk to saprast no vieglatlētikas viedokļa. Īsās distances, vidējās un garās. Jautājums katram: kādā distancē gribi piedalīties? Ja tu piedalies kā sprinteris, kā komēta uzziedi, savāc visu un pazūdi. Ja darbojies kā vidējās distances skrējējs, tad jāuzvedas kaut kā savādāk. Ja esi garās distances skrējējs, atkal kaut kā savādāk… Ir jābūt formā visu laiku, un neapvainojies, ja kāds sprinteris īslaicīgi aizskrien garām, zini, ka viņu noskriesi desmitajā kilometrā (gardi smejas)! Jo viņš izpumpēsies septītajā… Tur visa tā sāls, jo nevar mūsu sfērā un mazā tirgū… Tagad tu saproti to tirgu, esi paceļojis pa pasauli, zini visas tās formulas. Viens ir formulas, teorija, bet pavisam cits – prakse, un uzvesties lielā tirgū ir daudz savādāk nekā mazā tirgū, vēl citādi jāuzvedas supermazā tirgū, kāds ir Valmierā vai Vidzemē. Piemēram, tu vari ātri visu salikt, visādus brīnumus sastāstīt, bet paies gads, varbūt divi, trīs, un tas viss pārsprāgs! Un to var salīdzināt tikai ar skriešanu. Tas pats ekonomikā. Trakākais, ka mums ir jākonkurē ar kaimiņiem, piemēram, skandināviem, un viņi visi ir gargabalnieki! Mēs skrienam vienu un to pašu distanci, bet viņi ir desmit kilometrus priekšā… Un tu vari lamāt tikai sevi, valdību vai vēl kaut ko, bet viņš tev ir tādu gabalu priekšā! Garajās distancēs ik pa kādiem kilometriem ir barošanas punkti, un tie, kuri skrien pa priekšu, tur salikto visu apēd vai izdzer! Tu pēdējais pieskrien, un tur nekā vairs uz galda nav (smejas), un nevienu neinteresē, ka tu esi iesācis skriet piecus gadus par vēlu…