Mazliet dīvaini šķiet, ka neatkarības atjaunošanas periodam sākoties, plaši tika daudzināts Jānis Daliņš, bet ļoti reti minēts Adalberta Bubenko vārds. Saprotams, ka Daliņa iegūtā sudraba medaļa 1932. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā ir izcils sasniegums, bet ne mazāk vērtīga ir 1936. gadā Bubenko izcīnītā bronza. No dzirdētā, lasītā zinu, ka sportiski bijuši visi trīs brāļi Bubenko — Eduards, Adalberts un Jānis (tas Regīnas Valtenbergas rakstā). Man tikusi veiksme ar vienu no brāļiem — Eduardu — sastapties, jo dzīvojām netālu. Man viņš prātā kā dzelzceļnieks, sešus septiņus gadus vecam puišelim tas šķiet varens vīrs. Arī no pieaugušajiem par sportista gaitām netiku dzirdējis, vien — aizej pie Bubenkonkuļa un palūdz to, aizej uz Bubenkmāju un aiznes šito…