No Gaujmalas un mākslas skolas
Kad dzirdu vārdu Valmiera, prātā nāk uzreiz divas lietas – Gaujmala un mākslas skola.
Draugi mani ir ķircinājuši: Valmiera – kombinātu pilsēta! Stikla šķiedras rūpnīca, mēbeļu kombināts, gaļas kombināts, ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca… Bet man Valmiera tomēr palikusi atmiņā ar dabu, Gauju, cilvēkiem . Bērnībā ar pagalma draugiem visu Gaujmalu un tuvākos mežus iztamborējām.
Pamatskolu pabeidzu Valmieras 4. vidusskolā, tad — Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas tekstilmākslas nodaļa. Pirms iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas stājgrafikas nodaļā, kur sešus gadus mācījos Gunāra Kroļļa oforta meistardarbnīcā, ieguvu bakalaura grādu, un pēc tam, mācoties maģistrantūrā, trīs gadus nostrādāju Rūjienas bērnu mākslas skolā, kas tolaik vēl bija Valmieras bērnu mākslas skolas filiāle.
Dejot vai zīmēt?
Kad man bija pieci gadi, mamma pajautāja, ko es labāk gribu – dejot vai zīmēt. Atceros savu pārliecību, ar kādu nedomājot atbildēju, ka zīmēt. Tā nokļuvu mākslas skolā, kuru tikko bija izveidojuši Biruta un Jānis Jansoni. Kaut gan — arī dejot man patīk joprojām!
Skolas laikā biju klusais un kautrīgais bērns ar labām sekmēm. Laikam laba galva bija, jo neatceros, ka būtu pār mēru zubrījusies. Puse dienas pagāja skolā, otra puse – mākslas skolā.
SENO LATGAĻU TĒRPĀ. Kad pusgadu strādāts pie tik greznas villaines, pirms to atdodu, izmantoju izdevību pati sapucēties, tā Dagnija. Foto no personiskā arhīva