Sākums
Andris ir lauku zēns no Trikātas puses. Līdz skolai desmit kilometri, kājām noieti un paretam kādā turīgāka saimnieka vezumā arī, bet nedēļa — internātā. Vēlāk no vidusskolas Valkā nācies izstāties: maizīte bija jāpelna… Cēsu arodskolā Andris ticis pie labas profesijas: virpotāji 60. gadu sākumā bija vajadzīgi gan meliorācijas mehāniskajām darbnīcām, gan vēlāk jaunajai Valmieras stikla šķiedras rūpnīcai. Tas izrādījies amats visam mūžam.
Annas dzīves ceļa sākumā ir kāds briesmīgs datums: 1949. gada 25. martā sākās ceļš no Braslavas pagasta uz Sibīriju. Meitēnam bija pieci, vecmāmiņai 75 gadi, un lopu vagonā uz Omskas apgabalu aizveda gan māti, gan viņas abas, tēvs tad jau bija nebrīvē. “Vienīgā manta, ko vecmamma paņēma līdzi, bija bībele, un pie tās viņa lūdzās, lai atļauj nomirt dzimtenē,” saka Anna. Neizdevās — piecdesmit septītajā gadā Latvijā atgriezās tikai Anna un māte, jo arī tēva veselība neizturēja. Dzimtenē bija jāsāk viss no jauna, arī mācības — Anna Valmierā beigusi 2. vidusskolu, jo krievu valodu sākumā pēc atgriešanās zinājusi labāk. “Bet darbā mūs, izsūtītos, neviens negribēja ņemt,” viņa ar rūgtumu atceras. ”Palīdzēja Laimonis Zālītis, runāja ar Rihteru, un tā mēs nokļuvām Burtniekos.”
SAIME IZAUGUSI. Strūkas ar mazbērniem. Foto no ģimenes arhīva