Līdz 1997.gadam absolventiem tika skolas žetons. Kā nonācāt līdz idejai par žetona gredzenu?
Tas bija ļoti sen, par to vairs nebiju domājusi… Ritēja 1997.gads, mācījos 11. klasē, darbojos skolēnu domē. Kādā sanāksmē lielajā zālē nākamie žetonu saņēmēji un skolotājii apsprieda — būt žetonam, piespraudei vai gredzenam. Laiki mainījās, bieži tika izteikti pārmetumi, ka žetons ir vecmodīgs, gredzens turpretim ir lietderīgs, tā ir rota, no sudraba, tātad arī vērtīga. Par to vajadzēja maksāt. Toreiz naudas nevienam nebija. Ne kā šodien, kad veikalā bižutērija, skaisti sudraba riņķi visās cenās, Tad neviens negribēja maksāt par žetonu, ko uzlikt vienu vakaru un tad nolikt kaut kur lādē. Skolotāji centās pārliecināt, ka mode mainīsies arī nākotnē, ka šo gredzenu nevalkāsim ilgāk par pāris gadiem, jo tad būs universitāte, saderināšanās gredzeni, laulību rinķi, turklāt pirksti mainīs izmēru, labāk palikt pie žetona. Divpadsmitie tika gandrīz pārliecināti, bet es piecēlos un teicu, ka tas tomēr jāizlemj žetonu vai gredzenu saņēmējiem un nākamgad negribēsim atgriezties pie šī jautājuma vēlreiz. Beigās nosprieda, ka tie, kas grib, saņems gredzenu, kas ne – žetonu. Īsti neatceros, vai gredzens tika pasniegts jau tāgada absolventiem vai tikai manā, 1998. gadā.
Kā tapa ideja ģimnāzijas logotipam?
No Agitas Zariņas es saņēmu uzdevumu sagatavot afišu, ko izlikt pie ziņojumu dēļa – tika izsludināts konkurss jauna ģimnāzijas logo veidošanā. Atceros, ka toreiz bijām ļoti noslogoti, nevienam īsti nebija laiks tikt galā ar zinātniski pētnieciskajiem darbiem, olimpiādēm, eksāmeniem, sacerējumiem utt. Kaut kāds logo nevienu neinteresēja.