UZKĀPŠANA NAV VIENKĀRŠA. Sausā laikā pa nogāzi tikt augšā samērā viegli, bet slapjumā un sasalumā te var tapt arī par Vidzemes slimnīcas ārkārtas klientu… Foto no Miķeļa svaigākā arhīva
Jau sensenos laikos cilvēki centās labiekārtot apkārtējo dzīves telpu, izvēloties arī, viņuprāt, optimālākās trajektorijas, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Arī pirmo ceļu būve bija pavisam vienkārša – kur iepriekš bija mamuti vai kādi citi nopietni mīņātāji vairākas reizes pāri gājuši, tur arī veidoja pirmos ceļus. Tas nozīmē – izvēlējās visiem pieņemamus maršrutus!
Ar lielu lēcienu pāri gadu tūkstošiem uzreiz nonākam šodienas Valmierā, kur pēdējos gados daudz laba padarīts, rekonstruējot vecās ielas un trotuārus, arī jaunus būvējot. Un te nu parādās dažas nianses, ko pie datora nekādi neredz ceļu un ielu projektētājs, bet lieliski sajūt un ikdienā lieto kājāmgājējs parastais. Tieši par šīm lietām grib parunāt Miķelis, piemēram ņemot Valmierā un tuvākajā apkārtnē, pat Igaunijā populāru iepirkšanās vietu – lielveikalu Maxima Georga Apiņa un Beātes ielas stūrī.
Visa šī saimniecība savulaik tika uzbūvēta uz privātas zemes, tāpēc pilnīgi saprotams, ka projekta attīstītājs negribēja nevienu lieku latu te ieguldīt. Ja nu vēl pašā ēkā vai apakšzemes autostāvvietā, kas kopumā lieliska lieta, bet kaut kur ārpusē – kāda mārrutka pēc? Tieši tādēļ arī pēc Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas, kas būtiski uzlabojusi transporta apriti automašīnu virszemes stāvlaukumā, jo izveidota izbrauktuve ar kreiso pagriezienu no stāvlaukuma, pāri palikušas pāris vietas, kurās varbūt tomēr nāktos padomāt par elementārām ērtībām veikala apmeklētājiem – kājāmgājējiem.