Augdama skolotāju ģimenē, agri iepazina teātri. — Tēvs bija skolas direktors, mācījos vairākās lauku skolās, bet vidusskolu pabeidzu Rīgā, esmu 3. vidusskolas absolvente. Ļoti apmeklējām izrādes, pirmās, ko redzēju, bija tieši Valmieras teātra izrādes. Atceros: Zvejnieka dēls, Kāzu diena, Mērnieku laiki, Sāpju ceļi, Pieci vakari… Bija laiks, kad Rīgā noskatījāmies visas jaunās izrādes.
Agrā sastapšanās ar teātra mākslu noteica profesijas izvēli?
Nē, gribēju būt žurnāliste, domāju par scenogrāfiju, aktrise likās kas nesasniedzams. Bet vidusskolā, kad cilvēks jūtas iekšēji brīvāks, ir pārliecība — kāpēc nē, kāpēc nevaru riskēt. Man pat bija dīvaina sajūta, ka es noteikti tikšu aktieros, kaut gan tam nekāda pamata nebija. Konkurss bija baigs, kā parasti uz aktieru fakultāti. Bet jutu, ka patīku Helēnai Romanovai, pie kuras biju arī uz vienu konsultāciju, viņa bija arī jauno studentu uzņemšanas komisijā, vēlāk arī pasniedzēja. Mūsu kursa vadītāja bija Vera Mihailovna Baļuna, pedagogi Dzidra Ritenberga, kad kļuvām par Valmieras teātra kursu, mūsu pedagogi bija Pēteris Lūcis, Māra Ķimele, kas sāka savu pedagoģes darbu, tāpat Edmunds Freibergs. Pasniedzēji bija arī Felikss Deičs, runu mācīja Imants Adermanis.
Vēlāk pabeidzāt arī maģistrantūru.
Jā, sāku pie Arnolda Liniņa pa skatuves runas līniju, bet atliku, jo meitas auga, tie bija gadi, kad diez ko nuadas nebija un bija jāizvēlas prioritātes. Otrreiz stājoties, nokļuvu režisoru kursā un tas man ļāva strādāt par pedagoģi Viesturskolā. Tā mēs skolā ar Robertu Segliņu, tāds vecāks pārītis, sametāmies kopā un taisām izrādes, strādājam ar jauniešiem. Kā ģimenē, kurā jābūt vecākiem, un ir jaunie. Savā laikā piesaistīju arī Mārtiņu Meieru, viņš tagad jau pasniedz Kultūras akadēmijā, mums pievienojies Aigars Apinis, viņš pasniedz teātra vēsturi. Tā jābūt, jo jauniešiem patīk jaunie pasniedzēji, sevišķi vīrieši un tas ir labi, ka mani kolēģi arī pedagoģiski ko dara. Kā Krišjānis Salmiņš iestudē izrādes Pārgaujas ģimnāzijā, Kārlis Neimanis Rencēnos, Ilze Pukinska Valmieras sākumskolā.
Aktieri arvien vairāk pieņem lēmumu izmēģināt spēkus režijā.
Būsim atklāti, mēs reāli skolā nevaram mācīt matemātiku, fiziku, tomēr ir kādas lietas, kurās orientējamies. Aktieru dzīve ir cieši saistīta ar režiju, tāpēc piemēram, žetonvakara izrāde, amatierteātris ir mūsu lauciņš.