Kā tu sāki pievērsties mākslai?
Māksla man noteikti ir palikusi jau no bērnības, sākot ar dažādām filmām, tad arī vairāk domāju par aktrises karjeru. Vēlāk nāca klāt teātris, un sapratu, ka gribu vairāk būt teātrī nekā filmās. Tā periodiski – tad patika, tad mazāk, bet varētu teikt, ka visu laiku es esmu lasījusi, bet pati rakstīt sāku, kad man bija 16 gadi. Es nezinu, kā tas sanāca, bet man galvā bija dažādas rindiņas. Es domāju, ka tās jāpieraksta, un tā tas aizgāja. Sāku daudz rakstīt, bet tagad to vairāk daru, kad ir iedvesma. Varbūt ik pa dažiem mēnešiem varu tikai pārskatīt un pielabot iepriekš rakstīto. Savukārt gleznas un fotogrāfijas man patīk, jo var redzēt un just dažādas emocijas.
Tu uzstājies Dzeju dienu pasākumā bibliotēkā. Tev tā bija pirmā uzstāšanās reize? Vai biji savu dzeju lasījusi citur iepriekš?
Nekad! Nekad nevienam neko nelasīju. Mamma bija dzirdējusi dažus manus dzejoļus, bet vairāk neviens. Skolā mūsu literatūras skolotāja noorganizēja Dzejas dienu pasākumu, kurā mēs gājām pilsētā un lasījām citiem dzeju. Mēs varējām izvēlēties — rakstīt paši savu vai ņemt kādu autora darbu. Es uzrakstīju savu, tad nolasīju pirmo reizi. Pēc tam mēs aizgājām uz Dzejas dienas meistarklasēm, kur bija Agnese Rutkēviča. Mans klases biedrs teica, ka man vajag nolasīt to dzejoli (smejas). Nolasīju, un Agnese gribēja dzirdēt vēl dažus. Viņa izlēma, ka man vajadzētu piedalīties arī Dzejas dienu pasākumā.
Pasākumā tu ļoti daudz šķirstīji savus pierakstus. Dzeju raksti lappušu malās?
Tie ir kladē. Būtībā sarakstīti uz lapām, jo man tur ir tādi kā sava veida dienasgrāmatas pieraksti, bet ne gluži. Vairāk tur pierakstu savas domas un apceres par kaut ko, tad dzejoļi ir rakstīti pamīšus un nav visi kopā, tāpēc sanāca tāda šķirstīšana.
Vai tev ir plāni dzejoļus apkopot?
Ir bijusi doma, bet to laika gaitā redzēs.