Tā bija jaunība!
Grasimoviči ir viena no tām ģimenēm, kuras aizvadītā gada decembrī Zelta pāru godināšanā pilsētā “pārstāvēja” Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu: Gunta tajā nostrādājusi 29 gadus, visu savu darba mūžu. Viņa, Līgatnes meitene, tāpat kā daudzas no visas Latvijas, toreizējā 36. arodvidusskolā apguvusi operatores profesiju un jau pēc gada sākusi strādāt rūpnīcas otrajā cehā pie elektrokrāsnīm. Gan skolas laiks, gan pirmie gadi rūpnīcā prātā atstājuši gaišas atmiņas: bija draugi, pirmās aizraušanās, dzīve un darbs jaunā, tikai nesen tapušā kolektīvā. Arī dzīve Pārgaujā, kur rūpnīcas silikātķieģeļu nama dzīvokļa divās istabās mitinājušās sešas meitenes, nav šķitusi nekas ārkārtējs: maiņa ilgst sešas stundas, nostrādā un meties citās nodarbēs! Un jaunībā taču viss liekas vieglāks, tad vēl nedomā, kādas pēdas operatora darbs atstās veselībā.
Arī otrā ceha strādājošie paspējuši gan ekskursijās izbraukt malu malas, gan kopīgi sportot un atpūsties tradicionālajos maiņas vakaros, gan doties plostu braucienos pa Gauju. Bet viena no iemīļotākajām izklaidēm bijusi — balles, meitenes priecīgi devušās uz tām arī krietni tālāk par Valmieru. Un kas gan tur liels: tālaika tehniskā skola Virķēnos, dažus kilometrus aiz Rūjienas, kur mācīja jaunos elektriķus, nemaz nav tik tālu! Virķēnu puišiem bija laba slava, un viss notika tā, kā tam jānotiek: ballē satikās un sadancojās Gunta ar Juri, izskatīgu puisi un topošo elektriķi.
PAGRABIŅĀ. Veikaliņā “Gunta G” — pašauri un mīlīgi. Jāņa Līgata foto