Ģimene
Mans tēvs Felikss Pēčs nespēja pieņemt Latvijas okupāciju, jo tāpat kā daudzi latvieši ticēja lielvalstu atbalstam, kad Latvija tiks atbrīvota un atgūs neatkarību. Vienīgais ceļš bija — uz mežu pie mežabrāļiem. 1946. gada 15. decembrī F. Pēčs tika nošauts. Mana māte Elga tika pratināta un turēta Cēsu cietumā septiņus mēnešus līdz 1947. gada maijam, kad partizānu grupai beidzās tiesa. Māte bez jebkādas vainas cietumā nosēdēja septiņus mēnešus, tika pratināta, iebaidīta. Četri bērni mājās palika vieni. Jaunākos pie sevis paņēma Elgas māsas: Madonā pie Olgas auga Jānis, Cesvainē pie Mildas — Mārtiņš. Kad notika izsūtīšana uz Sibīriju, zēni atradās pie tantēm un palika Latvijā. Tikai 1957. gadā, kad māte ar meitām Laimu un Maiju atgriezās no Sibīrijas, viņa satika dēlus, kuri par mammām sauca savas tantes.
Tā mūs aizveda
1949. gada 25. martā agri no rīta mēs ar māsu Laimu vēl gulējām, kad ieradās čekisti un lika kravāt mantas — pusstundas laikā bija jāsasaiņo mantas un jābrauc uz staciju. Māte jau bija piecēlusies, jo baroja lopus, slauca govis. Līdzi varēja ņemt mantas, bet ātrumā jau neko nevarēja paņemt, valdīja liels satraukums un apjukums. Māte uzreiz nesaprata notiekošo (viņa bija stāvoklī, gaidīja dvīnītes) un uztraukumā krita panikā, māšele pamodināta raudāja kā negudra, ieraudzījusi svešos vīrus ar šautenēm. Karavīri mudināja mani kravāt mantas, jo ceļš būšot tāls, lai silti apģērbjoties. No mājām tikām aizvesti uz Rankas kultūras namu, lai no Lizuma stacijas dotos uz tālo un svešo Sibīriju.
IZSŪTĪTIE. Anna (ar lakatiņu) un Eduards Traubergi (ar brillēm) vidū. Pirmajā rindā puķainajā kleitā Elga Pēča, blakus Maija un tālāk baltā blūzītē Laima. Foto no personiskā arhīva