Nupat 4. septembrī apritēja apaļi 30 gadi kopš pirmajiem BMX mačiem Latvijā. Zinu, ka arī tev ir sakars ar šīm Valmierā notikušajām sacensībām.
Jā. Pats nestartēju, toreiz biju Baiļos kā trases būvnieks. Mans pamata sporta veids ir kalnu slēpošana, pa vasarām mēs gājām uz Baiļiem labiekārtot teritoriju. Tieši tovasar raka pamatus jaunajam Valmieras teātrim un visu to zemi veda uz Baiļu kalnu. Tur, mazā kalna augšā, bija lielas čupas, ar tām kaut kas bija jādara. Tad parādījās Jānis Siliņš ar vēsturisko fotogrāfiju, kurā BMX trase… Un tad dzima ideja Baiļos trasi uztaisīt! Tad nu mēs, kalnu slēpotāji, to trasi lēnu garu uzrakām. Valdis Vanags un Jānis Siliņš pieskatīja procesu, taču šķēršļi gan bija puiku pašu roku darbs! Atceros, ka pirmā pumpa trasē bija trijnieks, nu, kādu sešu metru garumā. Domājām – nekad mūžā to neviens nepārlēks, taču tas notika jau pirmajās sacensībās… No šodienas raugoties, pirmā trase mums izdevās tīri laba, visa pēc nosacītiem standartiem. Bija skaista pirmā taisne, bija 180 grādu pirmais, otrais un trešais līkums… Vienīgā problēma – mēs nezinājām, cik lielai jābūt trasei. Ja mums kāds būtu pateicis izmērus, mēs jau uzreiz būtu uztaisījuši normālu trasi! Tā nu izrādījās mūsu trase nedaudz par mazu, tāpēc vēlāk to nācās diezgan daudz pārtaisīt. Auga BMX, un līdzi auga arī mūsu trase!
Cik atceros, Lakuču ģimene pirmsākumos bija viens no Valmieras BMX kluba Tālava stūrakmeņiem. Kāda loma bija katram no jums, trim vīriešiem? Tavs jaunākais brālis Ivo jeb Pifs brauca…
Jā, viņam toreiz bija 9 gadi, faktiski pats pēdējais laiks vēl ielēkt BMX vilcienā. Man jau bija 14 gadi, biju priekš BMX tā kā par vecu, taču arī es esmu četrus gadus braucis BMX. Varbūt es būtu arī turpinājis, taču radās problēmas ar tehniku. Faktiski jau visi toreiz braucām ar krievu divriteņiem, un tie jau lielākus puišus, arī mani, vairs neturēja, jo vairs neatbilda vecumam – gandrīz pēc katra lēciena nācās ko remontēt… Tā nu es vairāk savu riteni skrūvēju, nevis ar to braucu, līdz nolēmu palikt pie kalnu slēpošanas, taču uzņēmos BMX mehāniķa lomu savam brālim. Mūsu tētis Ivars strādāja DOSAAF, viņam bija visādas iespējas, vispirms jau tehniskās, tāpēc tika meklēti varianti, kā vispār nopirkt braukšanai derīgu tehniku un rezerves daļas, arī – kā to visu salikt kopā. Sākumā bija Saranskā ražotie divriteņi, taču daudzas detaļas – zobratus, klaņus un stūres plauktiņus – taisīja arī tepat Valmierā, piemēram, zobrati un klaņi tapa no IL-86 propellera detaļām. Diskus un rumbiņas paši virpoja, daudz BMX palīdzēja Ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcā virpotājs – bijušais motobraucējs Imants Mellups. Tā nu kustība gāja plašumā, apritē parādījās Harijs Osis, kurš savā darbnīcā Beberbeķos jau gatavoja pilnībā jaunus BMX divriteņus. Katrā ziņā BMX attīstība toreiz bija daudzu cilvēku kopdarbs.
MIRKLIS PAŠĀ AUGŠĀ. Šo 8 metrus augsto starta kalnu, kāds šodien ne tikai Avotos, bet arī daudzās citās BMX trasēs pasaulē (tajos ieguldīti kādi 100 miljoni eiro) Olafs uzskata par lāča pakalpojumu BMX: kopš šī olimpiskā standarta ieviešanas trases kļuvušas arvien trakākas, no katriem 10 labiem braucējiem tikai kādi 2 ir pilnībā gatavi no šī kalna traukties lejā ar ciet širmi, daudz neuztraucoties par savu prasmju savienojumu ar brauciena drošību. Ārijas Romanovskas foto