Tu neslēp, ka burtiski rāvies un raujies uz ziemeļiem. Vai zini, kāpēc?
Ziemeļi mani fascinē, bet es nemācīšu izstāstīt… Tas ir kopums, kas uzrunā.
Daba ir pārņemoša. Kaut vairākas reizes ir nācies būt tajā pašā vietā, mute atkal ir vaļā un gribas sev iekniebt, lai pārliecinātos, ka atkal esmu šeit. Es nerakņājos niansēs, es tveru šo zemi kopumā: es neanalizēju detaļās dabu, vēsturi vai kulināriju, bet interese tik tiešām ir bijusi liela. Zinu taču, ka bija man visādi hobiji: dejošana, koros dziedāšana, bet, kad sākās šis Norvēģijas trakums, tas ierāva azartā.
Viss sākās, kad jauna latviešu valodas skolotāja izdomāja pamācīties Norvēģijas tautskolā.
Tas bija laiks, kad robežas tikko bija vaļā. Skolā biju nostrādājusi gadu, bet jutu, ka vajag rosīties. Pamanīju avīzē sludinājumu, pieteicos. Tolaik Skandināvijas valstis bija Baltijai ļoti pretimnākošas, ieinteresētas, lai cilvēki mācās par viņu zemi, kultūru, lai mācās valodu un citiem tālākmāca.
Es gadu mācījos tautskolā, pēc tam vēl bija daudzi kursi Rīgā un Norvēģijā, jā, bet turpināt būt kopā ar Norvēģiju, — tas man no tautskolas laika, jo mana jau pieauguša cilvēka pasaule vērās caur Norvēģiju un norvēģu valodu. Ar tās zemes sajūtu, dabu, cilvēkiem. Pēc tautskolas, kad atgriezos, domāju, ka var taču mūsu skolā būt norvēģu valodas pulciņš. Tā arī notika un turpinās, tas izrādījās spēcīgs āķis.
Un no pulciņa izauga spēcīga klase.
Nāca kopā tādi zibeņači, kurus interesēja kaut kas jauns, viss citādais. Mēs jau valodu mācāmies, runājot par Norvēģijas kultūru, ģeogrāfiju, vēsturi, par viņu dzīvesveidu, tradīcijām.
SANDA DEISONE ir pārliecināta, ka katram cilvēkam dzīve piespēlē dažādas iespējas, bet paša varā ir tās savaldīt: pamanīt, novērtēt un izmantot. Jāņa Līgata foto