Pēcāk gan traci sacēla tad par redaktoru kļuvušais modrais partijas stingrās līnijas turētājs Pēteris Jērāns. Bijām publicēšanai akceptējuši Armīna Lejiņa dzejoli, kurā viņš aprakstīja vai visas Valmieras ielas. Izstaigājis Pārgauju, devies augšup pa Rīgas ielu (toreiz pāri tiltam), Armīns no Padomju ielas dzejoli beidza ar rindu: «…mēs ejam lejā pa Oktobra ielu!» (tagadējā Brīvības iela taču iet uz leju!). Jērāna brēku par mūsu pretpadomju noskaņojumu, cik atceros, izdevās pieklusināt ar V. Vīksnas argumentiem, ka ne vienmēr dzejā izteiktais ir jāsaprot tik tieši. Taču, kad literāti kopā nākšanu atsāka, mums bija piepulcējies vismaz viens dziļi ieinteresēts pedagogs.
Cilvēkos ejot
Šteinberga mani uzrunāja uz «Liesmu» arī rakstus nest. Pirmais bija par Intu Kaimiņu, Rūtu Spolīti, Sarmu Ukasu un Dagniju Žuriņu, kuras togad skolu beidza ar sudraba medaļām.
Tad rakstīju par literārām tēmām. Pamatīgāk kaut ko papētīju un uzrakstīju par Eduardu Veidenbaumu (par šo manu rakstu atsauce ir pat viņa darbu apkopojumā). Jau lepns biju, kad man uzticēja Pētera Lūča 50 gadu jubilejā rakstīt par viņu lielrakstu.
Pēc tam redakcijā tiku pieņemts darbā. Kā jau no kolhozniekiem nākušam, man uzticēja rakstīt par laukiem. Sevi iedrošinot, vispirms runāju ar sava — Kauguru ciema cilvēkiem: cūkkopēju Jāni Šteinbergu, putnkopēju Annu Simtiņu, kombainieri Jāni Ozolu. Interesanta toreiz bija prasība: lai cik ar dzīvi apmierināts ir varonis, rakstā noteikti bija jāiestarpina kritika. Bieži tā izrādījās raksta grūtākā daļa, jo daudzi neko tādu negribēja publiski teikt.
Vēlāk, kad iepazinu visus kolhozus, raksti jau tapa vieglāk: zināju, kur vajadzīgo ziņu meklēt. Tā, kad bija jāraksta par pavasara sēju, droši braucu uz Matīšu kolhozu. Tā priekšsēdētājs Harijs Apinis reiz piedāvāja: «Ja tas vajadzīgs «Liesmai», jau rīt kādu hektāru apsēsim!»
Dzīves laķēšana
Kad par redaktoru kļuva Pēteris Jērāns, viņš mums sāka prasīt pareizāku domāšanu. Pareizākiem kaut vai izskatā bija jākļūst arī traktoristiem, lopkopējiem. Pat uz tīruma sastaptais nedrīkstēja būt neizskatīgā vatenī. Tad sākās fotogrāfa Artūra Pētersona žaketes ēra. Uz fotografēšanos bez žaketēm atnākušajiem Artūrs tad piedāvāja savējo. Pārlūkojot fotogrāfijas tā laika «Liesmās», var vai secināt, ka liela daļa pirmrindnieku pie viena skrodera bijuši. Tā nu laķējām padomju dzīvi. Sirdī gan bija jautrība mums ar Artūru un arī pirmrindniekiem. Reiz tomēr aizgāja greizi. Kāds traktorists Artūra žaketi gan uzvilka, bet galvā bija atstājis cepuri. Taču pirmrindnieks ar cepuri Jērānam nederēja. Tad nu Artūrs, kurš kopējot lieliski prata fotogrāfijas pārveidot, drīz redaktoram priekšā lika pirmrindnieku ar izskatīgu frizūru… Pamatīgi pēc tam smējās viss pirmrindnieka kolhozs: vīrietis bija plikpauris un cepuri vienmēr nēsāja, lai plikpaurību noslēptu, bet nu avīzē — skaists tumšmatis!…
Valsts noslēpuma izpaudējs
Īpašu bijību redaktoros iedzina valsts noslēpumus sargājošais glavļits. Katram redaktoram pret parakstu bija nodota grāmatiņa ar publicēt aizliegtām ziņām. Par to prasību neievērošanu draudēja kriminālatbildība. Tāds perečeņs (uzskaitījums) glabājās seifā un nebija pat žurnālistiem rādāms. Tādēļ reizēm nevarējām saprast, kāpēc daža ziņa avīzē ne par ko neieiet.
Tomēr pārkāpumi arī «Liesmā» iezagās negaidīti. Kad iepretī redakcijai ZET uzbūvēja māju, pie raksta par to klāt bija no redakcijas loga fotografēts attēls. Redaktoru par to bargi sodīja, jo bija pārkāpts perečeņa aizliegums publicēt fotogrāfijas, kas uzņemtas no augstāka par 2 metriem skata punkta. Cenzori pārkāpumu bija pamanījuši, jo kāds jaunās mājas balkonā jau bija izkāris žāvēties veļu, kuru var pamanīt, vien no augšas lūkojoties!…
Jau valsts aizsardzības noslēpumu biju izpaudis es, jo rakstā par melioratoriem pastāstīju, ka nosusināts Līgotņu purvs. Glavļita ierēdnis man visā nopietnībā skaidroja, ka potenciālais ienaidnieks nu zināšot, ka padomju tanki var pa taisno no Pidriķa ceļa uz Matīšu šoseju tikt, oficiālajās kartēs šis purvs skaitoties nepārvarams…
Gandarījums
Šīs ir vien dažas atmiņu skicītes par attālākajiem gadiem, kurus kopā ar «Liesmu» esmu vadījis. Arī citādu raibumu un pretrunu bija daudz. Taču lielākais gandarījums man ir dotā iespēja satikt un tūkstošiem numuros aprakstīt lieliskus cilvēkus.