Tikai neatceros, ko esmu vēlējusies un vai tas ir piepildījies. Droši vien manas vēlēšanās tajā laikā bija kā jau bērnam – jauna lelle, daudz konfekšu vai tamlīdzīgi. Tagad to atceroties, ar humoru varu pajokot – brīnums, ka manā vēderā neizauga ceriņkoks, jo tādus ziediņus apēdu daudz, kā jau laukos dzīvodama. Domāju, ka daudzi no mums joprojām tā dara, arī es. Pat šodien, nākot uz redakciju, pa ceļam redzēju ceriņkoku, nenoturējos un pameklēju pieclapu ceriņziedu.
Ceriņu laiks ir īss, izbaudiet to!
Burtu izmērs