Nav lielas atšķirības, vai tāpēc, ka visam pāri gājuši gadi un iznīcība, vai tāpēc, ka viss līdz nepazīšanai pārveidots. Tomēr katrs kaut reizi ir mēģinājis vai ilgojas paciemoties bērnības vietās.
Es arī nevarēju no tā atturēties. Kā visdrošākos pieturpunktus cerēju ieraudzīt lietas, kas mainās vislēnāk – kokus, ceļus, ēkas, upi… Izrādījās, ka arī tie nav mūžīgi. Mājas sabrūk, tās nojauc, ceļus laiks iztaisno, agrāk lielie kalni nu izskatās sīki uzkalniņi, koki nolūst vai tos nocērt, bet upe – ar to bija vislielākās bēdas.