Visticamāk, katrs par to ir dzirdējis, un jācer, ka daudzi arī redzējuši. Es brīvā brīdī atkārtoti šovasar noskatījos visas desmit sērijas secīgi vienā piegājienā. Deva bija par lielu. Koncentrēti vērojot akūtu kritiskās domāšanas deficītu plašā sabiedrībā, ko seriāls noliek uz paplātes, sirdij uzgūlās smagums, turklāt seriāls rosināja redzēt vēl citas līdzīgas nelaimes, kas piemeklē, maigi izsakoties, naivus un labticīgus cilvēkus.
Pirmais, ko, noskatoties seriālu, secināju, bija apbrīna un līdzjūtība Re:Baltica žurnālistēm – drosmīgajām, gudrajām, uzņēmīgajām meitenēm. Viņas visu paveica lieliski, tomēr nepameta sajūta, ka šī uzdevuma pirmajās frontes līnijās būtu vajadzējis stāvēt žurnālistiem vīriešiem. Meiteņu sievišķīgais trauslums un neaizsargātība nereti radīja bažas, kad viņas devās atklātā konfrontācijā ar nedraudzīgiem, stūrī iedzītiem, atmaskotiem meļiem, un faktiski ar paaugstinātu bīstamību ir visa viņu pētnieciskā žurnālistika, pakļaujot sevi milzīgam, negatīvam spiedienam un, cik dzirdēts, dažreiz arī draudiem dzīvībai.