Pirmie šo krīzes seku likvidēšanai paredzēto finansējumu, kas tiek piedāvāts uz labiem nosacījumiem, uzskata par grābšanas naudu. Tādā gadījumā, piemēram, optikas veikalu ķēde par teju pusmiljonu Itālijā pa lēto sapērkas briļļu rāmjus, kurus pēc tam varēs klientiem notirgot ar ne jau pāris reižu lielāku uzcenojumu vien, bet kāds kocinieks, kuram krīze pagaidām vēl īsti kurpi nespiež, bet pārsimt tūkstoši eiro – ne no bankas, kas prasa nopietnākas garantijas – gluži vai no gaisa nokrituši, ar vērienu iepērkas šobrīd lētajā apaļkoku tirgū izejmateriālu saviem izstrādājumiem. Vai tā būtu jēdzīgi ieguldīta nauda?
Varbūt. Otrie uz iespēju tikt pie ātras naudas šādā veidā skatās, maigi sakot, rezervēti, jo visam raduši rēķināt līdzi katru dienu. Viņuprāt, valsts palīdzība šādā veidā nav īsti pareiza.