Lepojies, Valmiera, — tavs puika!

Akmens ir ieripināts. Tālāk mūs sagaida pamatīga plēšanās pēc ministru portfeļiem, partiju ķīviņi publikas priekšā un nelietīgas aizkulišu intrigas, slepenas tirgošanās par balsojumu — viss, bez kā nav iedomājama normāla politika jebkurā normālā valstī. Galvenais klupšanas akmens un laika vilcinātājs jaunās valdības ceļā uz uzticības balsojumu, protams, ir satiksmes ministra amats. Ja līdz šim abi koalīcijas partneri «Vienotību» pazemoja morāli, tad Zaļo un zemnieku savienības plāni pārņemt savā ziņā šo stratēģisko un garšīgo nozari (tāpat, pēc racionālas tradīcijas, tā kā premjerpartija paģēr sev arī Finanšu ministriju) jau ir visīstākie «fiziskas vardarbības» draudi. Kādā brīdī Solvitai Āboltiņai&Co aizvainojums var pārspēt bailes nokļūt opozīcijā, un tad Kučinskim nāksies valdības vairākumu stiķēt ar abu mazfrakciju palīdzību un meklēt «Vienotībā» atkritējus. (Balsojumam par valdību atšķirībā no aizklātajām Valsts prezidenta vēlēšanām ir neiespējami izmantot «Saskaņas» atbalstu.) 
Jebkas, ko ZZS piedāvātais kandidāts šīs nedēļas laikā ir darījis, teicis (ieskaitot arī aizplīvurotus vai tiešus draudus) vai nepateicis, liecina par viņa politisko meistarību. Vēl vairāk — par Dieva dotu valstsvīra talantu, kas rūdīts gan uzvarās, gan neveiksmēs. Viņš vienkārši ir pelnījis kļūt par valdības vadītāju.