Odi baros bezbēdīgi sijājās un nevienam neuzplijās. Saules stari mīksti matētā gaismā slīpi krita uz negludās ietves, bet Priednieka māja meta garu ēnu. Cilvēku, kas ietu uz Pārupi vai pretējā virzienā – uz centru, pavisam maz. Kā apstājies vai nogaidīdams, laiks nekur nesteidzināja.
Jānis ar pāri plecam pārmestu somu mērenā tempā gāja uz centra pusi un, ticis jau iepretim Priednieka mājas dīķim, apstājās, pagriezās atpakaļ un skatījās uz ugunsdzēsēju depo un krustojumu, kurā no Valdemāra ielas sazarojas mazais celiņš uz sarkanķieģeļu bijušo pasta ēku, un tam pretī – smilšu ceļš gar pašu depo.