Pirmā paciente Lilita no savas gultas viņā bažīgi noraudzījās, jo nevarēja vēl zināt, vai tāds bēdu biedrs neienesīs nemieru. Mēdz taču būt, ka slimniekiem jābūt viens otram par uzraugu un palīgu, bet viņai nespēks un ļoti vajadzīgs miers un klusums.
Sieviņa bija mājās nokritusi un sasitusies, taču citādi, ja neskaita sliktāku dzirdēšanu, nekādas vainas nebija – lieliska apetīte, ideāls asinsspiediens, normāla temperatūra, pietiekami laba un žiperīga pašsajūta. Tieši visa tā pietrūka Lilitai. Vecais kalums, nodomāja Lilita, kas varēja būt Mildas meitas vecumā, un patiesībā Milda savā ziņā viņai atgādināja ne tik sen aizsaulē aizgājušo māti.