Jo, redz, apsolītajās zemēs viņi par turienes algu, šīs pašas lietas darot, būtu pamatīgi apšķērēti. Iespējams, toreiz tas mājās palikušo cepiens nelikās nopietns, kaut arī pavisam loģisks šķita vietējo arguments – mēs taču par šiem pakalpojumiem esam ar saviem nodokļiem samaksājuši, bet jūs, aizbraucēji?
Toreiz tas šķita vien tāds sīkums – nu, vai tad žēl, lai taču brauc šurp, rauj, plombē zobus, liek tiltus, dakterē kājas, rokas… Mūsējie taču! Jo neko citu, izņemot eiro, mārciņas, kronas, dolārus vai vēl kādu leģitīmu naudiņu, citviet pasaulē nopelnītu, tautieši uz Latviju taču atvest nevarēja. Liela daļa šo medicīnas pakalpojumu izmantotāju kā atbrauca, tā aizbrauca, pat neieskatoties par dārgu naudu no Latvijas valsts puses gatavotajās trimdinieku atgriešanas programmās, jo vismaz tuvākajā laikā bija izlēmuši dzīvot savās jaunajās mītnes valstīs, lai pelnītu lielākas algas un izmantotu Eiropas līmeņa sociālo nodrošinājumu.
Šobrīd situācija ir apgriezusies ar kājām gaisā! Covid-19 ir pietiekami jūtami skāris faktiski visas valstis, kurās ir jaunāko laiku ekonomiskie trimdinieki no Latvijas. Protams, šo cilvēku likteņi bijuši ļoti dažādi, tāpat arī visai dažādi tie konkrētie iemesli, kuru dēļ šie mūsu valsts pilsoņi – vienatnē vai veselām ģimenēm – izvēlējušies dzīvot citur, pārsvarā Eiropā. Un tagad liela viņu daļa rautin raujas atpakaļ uz tēvzemi. Jo mītnes zemēs kādam zudis darbs, kādam bažas par pēcnācējiem, vēl kāds pēkšņi sajutis, ka tik mīksts šis svešzemju spilvens nemaz nav, īpaši pret iebraucējiem… Kā smejies, visi ceļi šodien ved atpakaļ uz Latviju! No vienas puses tas ir arī valsts vadības aicinājums atgriezties, no otras puses – visai loģisks funktieris, ka Māte Latvija savus pazudušos bērnus vēlīgi paņems atpakaļ, arī, cik nu tas šobrīd vispār iespējams, pasargās…
Nenoliedzami, atbraucēji ieradīsies ar savām problēmām. No karstajām valstīm pārbraukušajiem tas varētu izrādīties pavisam nevēlams ciemkukulis, protams, ne jau speciāli līdzi paņemts, bet tomēr. Arī izolēšanās no šejienes radiem nebūs vienkārša problēma, un tas vēl tajos gadījumos, ja trimdiniekiem Latvijā tomēr palikusi vieta, kur atgriezties. Taču ne mazums būs tādu, kuri prombraucot savu mitekli pārdevuši (kredītos paspēlējuši), un mums tagad jāgudro, kur tos izvietot. Un tad ir zvans, piemēram, no kāda Rīgas kantora uz kādu mūspuses novadu ar lūgumu izmitināt māti ar trim bērniem. Kundze pavisam no otra Latvijas gala, visu laiku jauki jutusies kopā ar bērniem vecajā labajā Anglijā. Un ne jau Brexit viņai uzdzinis nepārvaramas ilgas pēc dzimtenes. Ko šādā situācijā darīt?
Man nav viennozīmīgas atbildes. Prātā nāk viens no retajiem latīņu teicieniem, ko zinu – ubi bene ibi patria*. Varbūt esmu ciniķis, taču neuzskatu, ka mūsu sabiedrībai, kas visu laiku dzīvojusi šeit uz vietas un, tēlaini izsakoties, strādājusi Latvijas valsts labā gan par sevi, gan par to puisi (aizbraukušajiem desmitiem, pat simtiem tūkstošiem, kuri ar savu darbu stutējuši kādas citas valsts ekonomiku), būtu tagad jānodrošina pēkšņajiem mājās pārbraucējiem uz paplātes viss gatavs. Šie ļaudis vienreiz jau izvēlējās savu personīgo labklājību un biezāku maizes riku nodrošināt citā valstī, kāda garantija, ka tad, kad viss pasaulē atkal būs normālās sliedēs, šie trimdinieki atkal nepacels cepuri atvadu sveicienam lidostā Rīga vai kādā no Latvijas ostām – pasažieru prāmju piestātnēm? Un aizlidos, aizpeldēs, aizbrauks tālēs zilajās, atstājot mūs, pārējos, ar krīzes laikā sataisīto valsts parādu.
*kur labi, tur tēvzeme – latīņu val.