Sapnis, pēc kura tiekties

Daudzi šo laika posmu atceras paši, savukārt jaunākā paaudze pavisam noteikti ir dzirdējuši nostāstus — katram savus un personiskus, taču rezultātā visiem kopējus. Nekā citādi kā par kolektīvu varonību un Sacelšanos (ar lielo burtu) tā laika notikumus nav iespējams nosaukt — tikpat kā nevienam nebija šaubu, ka gadījumā, ja dziesmotā revolūcija cietīs neveiksmi, sekos nežēlīga izrēķināšanās ar tās dalībniekiem, bet plašākā mērogā — ar visām trim baltiešu tautām. Tomēr sapnis par brīvību un savu valsti pārspēja visas bailes, un ļoti ticams, ka tieši tādēļ zvaigznes bija mums labvēlīgas, jo zvaigznes vienmēr ir drosmīgo pusē. Bez šiem varonības uzplūdiem arī nebūtu nedz atjaunotā valstiskuma, nedz Krievijas karaspēka izvešanas no Latvijas, nedz dalības Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē, nedz vēl virknes citu lietu, kuras šodien tiek uzskatītas par pašsaprotamām.
Barikāžu laika atceres dienām piemīt arī kāda nostalģiska nots — atceroties ceturtdaļgadsimtu senus notikumus, to dalībnieki atceras arī savas tā laika cerības un sapņus par to, kāda kļūs brīvā Latvijas valsts. Un nomācošā vairākumā gadījumu kur skaļāk, kur klusāk izskan doma, ka kopumā, protams, ir ievērojami labāk nekā «krievu laikos», taču, kas attiecas uz to, idealizēto Latviju, tad šie sapņi tā arī palikuši nepiepildīti. Realitāte ir izrādījusies daudz skarbāka, nekā cerēts, un arī ar brīvību ir tāpat kā kādreiz populārajā Čikāgas piecīšu dziesmā — priekš dažiem liekas diezgan, bet visiem nepietiek.