Aktīvākie viedokļa paudēji ir vecumā no 40 līdz 64 gadiem, otra aktīvākā grupa — no 25 līdz 40 gadiem. No reģioniem visvairāk uz jautājumiem atbildējuši vidzemnieki, tad — latgalieši un kurzemnieki. Vienādi aktīvi ir augkopības, lopkopības un citās nozarēs strādājošie. No aptaujas dalībniekiem 62% strādā konvencionāli, 38% — bioloģiski. Visaktīvākie aptaujā bija mazie saimnieki (40%), kam ir 5 — 30 ha, bet 34% bija uz 30 — 250 ha saimniekojošie. Jūlija pirmajās dienās (lielo saimnieku organizācijas aktīvi aicināja piedalīties aptaujā) pieauga lielāku saimniecību īpašnieku aktivitāte, mainot aptaujas spēku samēru — 39% dalībnieku tādi, kas saimnieko uz 30 — 250 ha, virs 250 ha saimniekojošie ir 12,7%. Mazo saimniecību pārstāvji — 48%.
Vairākums atzīst, ka nepieciešams vairāk atbalstīt mazās saimniecības un ierobežot atbalsta apjomu lielajām, vai nu nosakot griestus (EK piedāvā ne vairāk kā 100 tūkst. eiro vienai saimniecībai), vai piemērojot procentuālu samazinājumu, pārsniedzot noteiktu atbalsta summu. Populārs ir viedoklis, ka jāievieš pārdalošais maksājums, par pirmajiem hektāriem maksājot augstāku likmi. Vairums uzskata, ka ES maksājumi pienākas tikai tiem, kas aktīvi nodarbojas ar lauksaimniecību.
Paužot viedokli par atbalsta intensitāti investīciju projektiem, 86% ir par to, ka mazajām saimniecībām tā jānosaka ievērojami lielāka nekā lielajām un jānosaka atsevišķas «aploksnes» finanšu sadalē mazajiem un lielajiem. Arguments — lielās jau sen modernizējušās un, tā teikt, «uzsitušas roku» ES naudas apgūšanā un kļuvušas teju atkarīgas no ES naudas injekcijām, kamēr mazajiem pieeja finansējumam ir krietni apgrūtināta pat elementārai pamatlīdzekļu atjaunošanai. Kopumā 70% aptaujas dalībnieku uzskata, ka jānosaka maksimālais atbalsta apjoms (griesti) vienam atbalsta saņēmējam periodā ne vairāk kā 500 tūkst. eiro.
Aptaujas dalībnieki uzskata, ka investīciju atbalstu nevajadzētu piešķirt tikai specifisku mērķu, piemēram, vides sargāšanas, sasniegšanai. Lielākās vajadzības? Dominē traktortehnika un augsnes apstrādes tehnika, tad seko ražošanas iekārtas, noliktavas, tehnikas novietnes.
EK priekšlikumos daudzas jomas skartas ar prasībām zemniekiem ieviest tādas saimniekošanas tehnoloģijas, kas saudzē klimatu, saglabā dabu un ainavu. Vairums atzīst, ka to var panākt, ieguldot attiecīgās tehnoloģijās, un Eiropai par to jāmaksā. Vaicāti par to, vai saimniecības tālākai attīstībai nepieciešamas zināšanas, vairāk nekā 85% saka jā. Vajadzīgas praktiskas un teorētiskas apmācības, demonstrējumu saimniecību plašāka ierīkošana un citu saimniecību piemēru aplūkošana.
Jautāti, kam nepieciešams atbalsts, lai nodrošinātu tirgu ar vietējo pārtiku, 26% norāda — vietējiem pārstrādes uzņēmumiem, 25% — mājražotājiem, 19% saka, ka bioloģiskajiem ražotājiem, bet 14% domā, ka nepieciešams atbalsts augstas pievienotās vērtības produktiem. Tikpat populārs ir viedoklis, ka palīdzētu atbalsts savas tirdzniecības vietas izveidei.
Kā noturēt jauniešus laukos? 34% saka, ka to var izdarīt ar atbalstu saimniecību pārņemšanai, bet 23% — ka ar atbalstu izglītībai un konsultācijām. Piektā daļa aptaujas dalībnieku uzskata, ka nepieciešams finansējums gan saimniecību pirkšanai, gan īpašiem kredītiem.
Vērtējot iespējas veidot plaukstošus lauku apvidus, aptaujas dalībnieki norāda, ka primārā vajadzība ir normāli ceļi.
EK deklarējusi, ka jaunajā periodā valstīm risku vadības sistēmas ieviešana būs obligāta, nevis kā līdz šim izvēles kārtā. Šajā jautājumā mazākums ir tādu, kas pieļauj daļu no ES maksājumiem veltīt tam, lai grūtos laikos būtu līdzekļi, no kā pašiem saņemt atbalstu. Vairums uzskata — vienotu sistēmu nevajag, kas grib, lai apdrošinās. Gan jau sliktos laikos Eiropa (tātad — ES nodokļu maksātāji) par skādi samaksās. Šī ir joma, kur domāšanu nāksies mainīt un rēķināties ar dalību risku vadības sistēmā.