Pirms vairākiem gadiem satikāmies, kad tika īstenots Dzirnavu ezeriņa promenādes projekts. Kā sākās jūsu sadarbība ar Valmieru?
Toreiz mani sameklēja Iveta Ence, kura tolaik strādāja Valmieras pašvaldībā. Mana ideja par ezeriņa krastu rekonstrukciju iepatikās, un sadarbība turpinājās. Mans darbiņš ir arī garšaugu dārzs pie Gaujas, piemiņas zīme represētajiem pie dzelzceļa stacijas.
Pirms Dzirnavu ezeriņa projekta darbs vairāk bija saistīts ar meža atpūtas vietu labiekārtošanu, jo pēc pamatprofesijas esmu mežsaimniecības inženiere. Sadarbībā ar AS «Latvijas valsts meži» labiekārtoti vairāki objekti. Pamazām sākās sadarbība arī ar pašvaldībām un privātajām struktūrām. Jutu, ka ar mežsaimniecības inženiera diplomu ir nedaudz par maz, lai saprastu visas plānojamās teritorijas struktūru, tāpēc apguvu arī ekologa un ainavu dizainera profesiju.
Tas ir vēl viens pierādījums, ka visam jānotiek secīgi…
Jā, dzīvē vienmēr nonākam tur, kur mums lemts nonākt. Visas jomas, kurās darbojos, ir ļoti cieši saistītas. Varbūt šķiet neloģiski, ka mežsaimniecība visam klājas apakšā, bet uz tās balstās jebkura apzaļumošana, jebkura labiekārtošana, jo projektējot jārēķinās gan ar klimatu, gan augšanas apstākļiem, augsnes īpatnībām. Lai gan Latvija ir maza, klimata apstākļi un augsne Kurzemē un Vidzemē būtiski atšķiras. Nezinot, ka buksis un īve labi jūtas Kurzemē, bet Vidzemē tos nav prātīgi stādīt, labs rezultāts nesanāks. Tieši tāpat Piejūras nabadzīgajās augsnēs bez būtiskas to īpašību izmainīšanas zaļu, sulīgu, bagātīgu dārzu nav iespējams ierīkot, bet Zemgalē nevar dabūt Piejūras ainavu. Katram augam ir savs raksturs, un šīs zināšanas nāk no manas pamatprofesijas. Vidi labiekārtojot, jāņem arī vērā tas, kas tajā jau ir, izceļot labo un papildinot to. Tāda ir ainavu dizaina būtība. Gudri cilvēki jau senatnē teikuši, ka ainava ir viss un viss ir ainava. Ar to arī viss sākas.
VINETA RADZIŅA. Jāņa Līgata foto