Iemesls mūsu sarunai ir tādēļ, ka Ausma nesen pabija savā nu jau gandrīz divdesmitajā Svētceļojumā uz Aglonu – uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem. Kādēļ gandrīz? «Es vienkārši dzīvoju, pieņemot dzīvi kā Svētceļojumu, tādēļ reizēm man sajūk dienas, datumi, atceroties un arvien vēl dzīvojot ceļā piedzīvotajā skaistumā!» – tā Ausma.
Katoļu draudzē un arī sadzīvē ar līdzcilvēkiem viņa daudziem ir vienkārši Ausmiņa. Valmieras katoļu draudzes prāvests Lauris Malnačs reiz teica: «Ikviens, kas patiesi mīl Dievu, ir brīnišķīgs, un tieši tāda ir arī mūsu draudzes Ausma.»
Viņu ierasts redzēt vienmēr smaidošu, darbīgu, izpalīdzīgu un reizē arī ļoti saprotošu. Lai arī kalpošanā draudzē viņa ir bez noteikta amata, ikdienā un svētkos veicamie darbi paši viņai arvien iekrītot rokās. Draudzē saka, ka arī bērni liptin līpot pie Ausmiņas viņas sirsnības un patiesās uzmanības dēļ.
Tā kā intervijas galvenā tēma šoreiz ir Svētceļojumi, tad par to nozīmi un lomu Ausmas dzīvē arī lūdzu pakavēties atmiņu stāstā.
Motorizētā vienība
Ausma atceras: «Mans pats pirmais Svētceļojums uz Aglonu gan sanāca tāds īsāks, jo toreiz gāju kopā ar dēlu Krišjāni un mēs toreiz bijām Kānas ģimeņu kustībā. Atceros, kā gājām kopā ar daudziem dažāda vecuma bērniem. Svētceļojums sākās no Dagdas un ilga vien trīs dienas. Kad iegājām Aglonā, priesteris Rasnacis mūs pieteica, kā … Kānas motorizēto vienību, jo mūsu ekipējumā tik tiešām bija rati, ratiņi un guļamie ratiņi, lielākie bērni mazākos nesa uz muguras. Tā saliedētība joprojām silda!»
AUSMA BENUŠE: «Labi ir būt ģimeniskā draudzē.» Autores foto