Kā tu kļuvi par lielsaimnieku?
Pēc astotās klases aizgāju pa tehnikas līniju – mācījos par autoservisa meistaru, tad sāku strādāt tehnikuma garāžās, sekoja dienests armijā pretgaisa aizsardzības spēkos, kas ar raķetēm šauj lidojošos mērķus, bet, paldies Dievam, nevajadzēja neko šaut, bija samērā mierīgi, toties izmalu visu Krieviju no Kaļiņingradas līdz Tālajiem Austrumiem. Atgriezies mājās, iestājos Priekuļos, pabeidzu tehnikumu, paralēli strādājot tehnikuma saimniecībā gan par šoferi, gan par kombainieri. 1983. gadā ar komjauniešiem pabiju Itālijā, mūsu grupā vairākums bija lauksaimnieki un ražotāji, tāpēc centāmies visur tikt iekšā, un tā mēs iekļuvām privātajos lauksaimniecības uzņēmumos, kuru saimnieki, kam piederēja lopi un kādi 23 ha zemes, ar dzīvi bija ļoti apmierināti un laimīgi, karsti stāstīja mums, cik viņiem forši iet, kā apvienojušies kooperatīvos, lai izdevīgāk realizētu savu produkciju. Bet mums bija iegalvots, ka tas ir pūstošs kapitālisms, un, kad tu ieraugi, ka tas kapitālisms ir ļoti sakārtots, viss ir perfekts un viņiem tur nekā netrūkst, tad pārņem neliels šoks. Astoņdesmito gadu beigās, kad sākās Gorbačova pārbūves vēsmas, iestājos Priekuļos lauksaimnieku kursos, kuros vecais agronoms Sovers lasīja lekcijas, kā vecajā stilā veidojama 6 ha saimniecība – kur būs aploki, kur lopi, kā ganīt. Līdz ar to pirms 30 gadiem es arī sāku kā Breša zemnieks – mums iedeva tieši 6 ha kolhoza zemes, kuros bija aizaudzis un aizlauzts ābeļdārzs, apses un bērzi bija krietni saauguši. Tā mēs sākām visu to kopt. Bija novietne 16 lopiem, tikām līdz 10 govīm, bet tolaik no ārzemēm nāca nekvalitatīvs sēklas materiāls, kurā jau bija iekodēta slimība. Nebija potes, lai tikko piedzimušos teliņus sapotētu, bet vetārsts centās iestāstīt – jūs nepareizi barojat, taču sievasmāte, visu mūžu ar lopiem ņēmusies, brīnās – kas te notiek? Mums ir bijušas aitas, cūkas, kamēr nonācām līdz graudkopībai, jo, lai attīstītos ar lopiem, pašam jābūt zootehniķim vai vetārstam.
IVARS ĀDAMSONS. Ārijas Romanovskas foto