«Es nezinu, kāpēc esmu Latvijā. Es tiešām nezinu, bet te jūtos labi, jūtos kā mājās. Vai uz palikšanu, vai pagaidām? Es nezinu,» smējās Hosē, kuram gan ir divi vārdi un divi uzvārdi kā tradicionāli spāņu kultūrā, pareizi šo divdesmitgadnieku būtu uzrunāt — Jose Antonio Barba Solar, bet viņš piekrīt būt vienkārši Hosē, kuram seniori katru dienu kabatā liek konfektes, kuram nevar neuzsmaidīt, jo puisis smaida pat ar acīm. Spāņu šarms! Taču sarunā viņš arī ātri lauž dažādus priekšstatus, kas ziemeļu puses ļaudīm izveidojušies par dienvidu tautām.
Spānija ir liela, un Hosē dzimtā vieta ir Elče, blakus Vidusjūrai. Hosē uzreiz norāda, ka atpazīstamāka būs Alikante, kas ir lielāka pilsēta un vienmēr tūristu pārpilna.
«Nedēļu jau tūristiem tur labi, var sildīties, bet ja tie ir jau 20 gadi…» smaida Hosē, uzsverot, ka viens no iemesliem, kāpēc viņš meklējis darba un dzīves vietu attālāk no Spānijas, ir karstais klimats.
«Tas ir labs atpūtai, brīvdienām, ko pavadīt kopā ar draugiem, bet ne darba ikdienai. Vasarā temperatūra bieži ir 40 grādi, tiešā saulē vēl vairāk,» stāsta Hosē un uzreiz noraida apgalvojumu, ka tāpēc jau dienvidnieki vairāk atpūšas, nevis strādā.
«Andalūzijā, tur nedomā par laiku, bet pie mums strādā astoņu, daudzi arī desmit un vienpadsmit stundu darba dienu. Un es Latvijā joprojām nevaru pierast, ka te var sarunāt: desmitos ejam dzert kafiju, divpadsmitos stundu pusdienās, tad pastaigā, bet četros jau sāk gatavoties darba laika beigām. Tieši pie jums darba režīms ir vieglāks, pie mums tās astoņas stundas ir jānostrādā, var paņemt ļoti īsas pauzes,» pārliecināja Hosē, un Rūjienas senioru mājas kolēģi piekrita, ka viņam nav raksturīga neprecizitāte, arī uz sapulcēm, kur nu vēl nodarbībām ar senioriem, fizioterapeits ierodoties ar minūtes precizitāti.
BRĪVPRĀTĪGI IEDZĪVOJIES — tā var teikt par fizioterapeitu Hosē, kurš atbrauca uz Rūjienu un senioru mājā strādāja kā brīvprātīgais, tad devās uz dzimteni, bet pēc nepilna gada atgriezās Latvijā un iemīlēja Valmieru. Jāņa Līgata foto