Jūs sakāt, ka esat autobusā, braucat mājup no Rīgas. Piedodiet, tad piezvanīšu vēlāk, varbūt rīt?
Nē, es varu runāt. Es pastāstīšu, ko Rīgā darīju. Joprojām darbojos «4. maija deklarācijas kluba» valdē. Mums šodien bija tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Ļoti daudz diskutējām par Ukrainu, protams. Par to, ko katrs vēl varam izdarīt Ukrainas labā. Arī par NATO, par Eiropas Savienības atbalstu. Ar abām rokām esam par, ka Ukraina jāuzņem Eiropas Savienībā. Ir milzīgs līdzpārdzīvojums.
Par kaut ko konkrētu arī tikšanās reizē vienojāties?
Es jau esmu par to, ka Uzvaras piemineklis Rīgā jālikvidē. Kāpēc mums vajag glabāt šo vietu, kas vēlreiz atgādina par Latvijas okupāciju? Šos 45 okupācijas gadus es atceros kā murgu. Pēckara rusifikācija, komunistiskā audzināšana. Izrunājām to, ka ne tikai 8., bet arī 9. maiju Rīgā vajadzētu svinēt kā Eiropas dienu. Ja par kādu uzvaru runājam, tad šajā parkā 9. maijā jāplīvo Ukrainas karogiem. Ukraina un ukraiņi ir tie, kas šodien apliecina, ko nozīmē aizstāvēt neatkarību, cīnīties par brīvību, par savu valsti, savu zemi.
Jūs bijāt iekšā Latvijas neatkarības atgūšanas procesos. Latvijas Tautas fronte, tad tās LPSR Augstākās padomes deputāts, kas sagatavoja ceļu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai, tad balsojums par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti.
Vairāk nekā 30 gadi pagājuši… Ja atskatās uz to laiku, tad tas bija laikam vienīgais brīdis, kad padomju lielvara apmulsa un nebija šīs pilnīgās spiešanas pie zemes. Tas bija brīdis, kuru mēs izmantojām, ātri izmantojām un tikām pie neatkarības. Toreiz barikāžu dienās vairs pielietot spēku lielvara neuzdrošinājās. Lietuvā jau uzdrošinājās, pie mums mazāk, Igaunija iztika sveikā… Domāju, ka mūsu straujo ceļu pretim neatkarībai neparedzēja. Tobrīd neuzdrīkstējās to, ko vēlāk jau atkal atļāvās Abhāzijā, Čečenijā, Krimā.
KARŠ BEIGSIES un, lai Dievs dod, ka ar Ukrainas uzvaru. Es gribu pie savas mājas karoga mastā uzvilkt Ukrainas karogu, lai tas plīvo brīvs, – tā valmierietis Ivars Briedis. Ārijas Romanovskas foto