Tavā darbnīcā var kaut nedaudz uzlūkot trīs talantīgu tēlnieku paaudžu veikumu. Kā pats te jūties?
Ir vēl arī manas mammas, tēlnieces Maijas Baltiņas veidotie darbi. Tos pazīsti? Nu, korī esi dziedājusi? Jā, pareizi, tie ir brāļi Kokari (smejas). Mammai lieliski padevās portretēšana. Es ļoti cienu sava vectēva, tēva veikumu, bet vienā rindā gan mūs nevajag likt un salīdzināt. Es uzreiz gan varu pateikt, kas mums kopīgs — dinamika, kustība, plūdums darbos, bet man ir tā iespēja izmantot vairāk un dažādus materiālus. Redz, tēlnieks jau nevar citādi runāt kā ar žestu, ar materiālu, ar līniju. Gleznotājs var ņemt palīgā krāsas, lai attēlotu skumjas vai smaidu sejā. Tēlnieks liek runāt akmenim. Un te viņi man ir lieli, auksti, bet kāds pieskaroties šķiet pat maigs… Akmens ir dažāds. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, — nu, vai tad es te varētu justies slikti? Te mūsu dzimta gadus 200 dzīvo. Senči šo vietu bija no barona Zīversa izpirkuši, maksāja tāpat pa daļām kā tagad kredītus. Sencis bija bitenieks, veda uz Pēterburgu vaska sveces un medu. Tika pie zemes, uzslēja māju. Kad vectēvs kļuva par tēlnieku, viņš to pārbūvēja. Vajadzēja augstus griestus, lai vairāk gaismas, lai ziemā var strādāt.
Satiekamies, kad puteņo. Kas tavā darba kārtībā?
Redz, eskimosi jau arī ziemeļos neiet roņus durt bargākajā salā. Akmens darbnīcā man vēl vairāki iesākti darbi, bet ziemā es veidoju formas, veidoju mālā, piedomāju pie jauniem materiāliem. Man te ir ļoti ērti strādāt, jo darbnīca ir mūsu ģimenes dzīvojamā mājā, pierasts, ka viss pa rokai.
Mazs puika būdams, jau zināji, ka būsi tēlnieks?
Es nezinu, vai to zināju. Pie mums tikai nāca ciemiņi un prasīja: nu, būsi tēlnieks, būsi? Es atteicu, ka jā, jo tā bija vieglāk, varēju skriet tālāk (smejas). Tagad, ja tā padomāju, tad kopā ar akmeņiem biju no 13 gadu vecuma.
TĒLNIECĪBA IEDOD SAIKNI starp pagātni un nākotni, un man arī tas ir ļoti svarīgi,» saka tēlnieks trešajā paaudzē Matiass Jansons. Jāņa Līgata foto