Jūs satiekam vēlā pēcpusdienā, kad esat gatavs divu, trīs stundu sarunai ar kocēniešiem, kuri atnākuši, lai jūsu domās ieklausītos. Kā jums liekas, kāpēc cilvēki izvēlas jūsos klausīties?
Es viņiem pastāstu patiesību. Īstenībā tas viss ir vienkārši, un to esmu ievērojis ikdienā, savus slimniekus ārstējot, — neizpušķoju, bet pasaku to, kas ar slimību ir. Katrs inteliģents cilvēks tad aizdomājas, kas būs tālāk, un es viņam atkal varu pateikt, kā tas varētu būt. Cilvēks domā: ja viņam ir sūdzības, ja pašlaik to vainu arī neatrada, tad agri vai vēlu kaut kas slikts piemetīsies. Ja pasaku, ka tā nebūs, tad ir miers.
Jums tā vienkārši notic.
Vienkārši ne, jo es daudz paskaidroju. Es skaidroju, kāda ir konkrētā saslimšana, kādi ir zinātniskie pētījumi, ka tajos pierādīts un tajos pārbaudīts, ka, piemēram, konkrētā diagnoze neprogresē. Cilvēks notic, ka par spīti tam, ka tagad tā viņu moka, slimība mazināsies. Es nevaru pateikt, pēc dienas, mēneša vai gada, bet varu atsaukties uz datiem, kas pasaulē, kur izpētīti daudzi šādi cilvēki, un tā dinamika bijusi tieši uz labo pusi.
Ne velti kādreiz dzirdēts, ka jāiet pie Danilāna, lai, stāstot par spiedīgu pakrūti, tiktu smadzenes ieliktas vietā.
Izpušķošana, mierināšana neder. Ja cilvēks ir divdesmit reizes pa visiem galiem pārbaudīts, nekas nav atrasts, bet viņš turpina kreņķēties, slikti justies, un nepaskaidro, kas notiek… Tas nav pareizi, jo ir jādod cilvēkam piemēri, fakti, ka tā var būt, bet kļūs labāk. Ja zinu, ka viņam ir slimība, kas prasa, lai regulāri to kontrolē, tad gan saku: jā, pēc pusgada vajag vēlreiz norīt to kobru vai asins analīzes uztaisīt. Ja cilvēks zina, kāda tā viņa slimība ir, tad ir vieglāk arī sevi pasaudzēt un ticēt, ka būs labāk. Nu, cilvēks taču jūtas labāk, ja viņš zina, ka no šīs saslimšanas tiešām nedraud vēzis.
JA CILVĒKS ZINA, kāda tā viņa slimība ir, tad ir vieglāk sevi pasaudzēt un ticēt, ka būs labāk, saka profesors Anatolijs Danilāns. Jāņa Līgata foto