EDGARS OZOLS: «Pēc savas būtības esmu cīnītājs, tādēļ galvenais ir nepadoties!» Anitas Martinsones foto
Edgar, kā uzzinājāt, ka Valmierā, Stacijas ielā, ir tāds Dienas centrs?
Mana māsa tajā strādā par skolotāju brīvprātīgo palīdzi. No sarunām ar viņu uzzināju, kas un kā ar bērniem tur strādā. Radās vēlme savas prasmes un zināšanas likt lietā.
Pastāstiet par sevi!
Tagad jau astoņus gadus kopā ar ģimeni dzīvojam Valmierā. Dēliņam Kristeram ir trīs gadi, viņš apmeklē bērnudārzu. Sievai ir darbs. Mums patīk Valmiera. Viss tiešām liecina, ka tā ir izaugsmes pilsēta un bez lielas burzmas.
Es dzīvoju Dieva atvēlētā laikā, darot visu to, kas jādara, ārstējoties onkoloģiskajā centrā. Pateicoties dakterim Jurim Jakovinam un viņa operatīvajai rīcībai, es esmu dzīvs. Atgriežoties no slimnīcas Rīgā pie ģimenes Valmierā, no domām izslēdzu slimību, cik vien spēju, cenšos atrast sev arvien jaunas nodarbes gan mājās, gan ārpus tās. Tieši tādēļ arī devos uz biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» bērnu Dienas centru, jo darbs ar bērniem ir pozitīvas emocijas un aizņemtība. Man to vajag! Pēc savas būtības esmu cīnītājs, tādēļ galvenais ir nepadoties.
No teiktā noprotu, ka Valmiera nav jūsu dzimtā puse. Kur tā ir?
Esmu dzimis Jelgavā. Mamma ātri sāka strādāt, tādēļ rūpes par mani uzņēmās mammas māte Antoņina. Vecmāmiņa mani tik ļoti mīlēja, ka tad, kad mamma pārcēlās uz dzīvi Valmierā, es paliku pie vecmāmiņas. Viņa man bija viss — mamma, tētis un vecmāmiņa. Neizsakāmi mīļa un gādīga. Abi dzīvojām Rīgā. Skolas gaitas uzsāku Rīgas 1. ģimnāzijā. Mani interesēja dejošana, tādēļ jau no 3,5 gadiem dejoju deju kolektīvā «Dzintariņš». Klasisko deju skolotāja manī laikam saskatīja mazu talantiņu, tādēļ mani pieteica uzņemšanas konkursā Rīgas Horeogrāfijas skolā. Konkursā piedalījās pavisam 170 zēni, bet uzņēma tikai 10. Konkurss notika trīs dienas sešās kārtās. Ar konkursantiem strādāja deviņi skolotāji, bet komisijā bija tādas autoritātes kā Bļinovs, Kaprālis, Vikānova. Mani uzņēma! Tas bija pēc sestās klases.
Man patika ne tikai dejošana, arvien iesaistījos jaunos izaicinājumos. Kopā ar vienaudžiem esmu dziedājis arī populārajā TV raidījumā «Miedziņš». Par baletu gan man tolaik nebija ne mazākās nojausmas, jo nekad nebiju to redzējis. Mums ar vecmāmiņu tādiem priekiem vienkārši nebija naudas.
Kā skolā izdevās savienot mācības ar deju stundām?
Jau no pirmās dienas dzīve horeo-grāfijas skolā bija viens vienīgs smags un grūts darbs. Pēc nodarbībām skolā nevarēju uzkāpt sestajā stāvā, tādēļ… rāpoju. Sešas dienas nedēļā garas stundas mūs trenēja. Mācījos ne tikai dejas, bet arī rūdīju pacietību, izturību.