Kāpēc vardarbības cipari Latvijas sabiedrībā nerūk, kāpēc pāridarījums otram ir klātesošs? Kāpēc mums ir Ivans, Justīne, Andrejs – bērni, kas miruši vardarbības dēļ? Kāpēc šķībs ir mūsu vērtību kodols? Saruna ar nodibinājuma «Centrs Valdardze» valdes priekšsēdētāju EVU SĀRI-AIZSILNIECI.
Īsā teikumā pateikšu, ka tevis izveidotais un dibinātais centrs Valmierā strādā jau gandrīz 20 gadus. Te kvalitatīvus, profesionāļu komandas vadītus rehabilitācijas pakalpojumus saņem vardarbību cietušie bērni un pieaugušie. Pie jums nonāk smagāko vardarbību pārdzīvojušie.
Jā, un gadījumu skaits nemazinās. Diemžēl. Es negribu klātstāvošu ironiju, bet, ja skatos mūsu statistiku pirms pieciem gadiem un pērn, tad nekas mūsu valstī nav tik stabils kā vardarbība. Ja zinām, ka bērnu skaits samazinājies, tad var pieļaut, ka vardarbības gadījumu skaits diemžēl pat audzis.
MŪSU MANTOJUMS ir brucināts. Mēs nemantojam dzimtas vērtības, mums ģimene zūd kā vērtība, un tam ir sekas, – tā «Centra Valdardze» valdes priekšsēdētāja Eva Sāre-Aizsilniece. Foto no personiskā arhīva