Tev tāda muzikāla dzimta – arī abi brālēni beiguši Cēsu Alfrēdskolu…
Ir jau gan – tēvs auga lielā ģimenē, viņi bija pieci, ja ne vēl vairāk. Kā tajos laikos laukos muzicēja – vijoles, bungas, akordeons, cītara. Un visi jau mājās muzicēja, vecākais brālis tēvam bija pat konservatorijā ticis, taču kara laikā viņš pazuda. Tētis no kara izspruka, laikam bija kādu gadu par jaunu, bet mūzika viņam jau no bērnības bija viss – viņš, tiklīdz sasniedza 18 gadus, ar bānīti no Pāles atbrauca un par pirmo algu nopirka mazo akordeonu, un, kā pats atcerējās, atpakaļceļā vilcienā iemācījies spēlēt. Tā viņš staigāja spēlēdams pa laukiem visapkārt, tāpēc jau es arī aizgāju viņa pēdās. Viņš arī māsu gribēja dabūt uz muzikantu ceļa, bet katram savs raksturs – es biju mazs, bižains desmitgadīgs skuķēns, man tēvs teica – braucam, ir jāuzspēlē, es uz ērģelītēm pēc dzirdes taustīju un spaidīju akordus, bet māsa teica – man kauns, es nebraukšu. Savukārt no mammas puses visas piecas māsas dziedājušas koros. Mājās tak vienmēr muzicējām, man vēl mājās baigi foršā bilde, kur tēvs spēlē akordeonu, bet mammu viņš bija dabūjis pie bungām.
Kāpēc tu akordeonu nemācījies, bet izvēlējies klavieres?
Tāpēc ka tēvs aizsūtīja. Ja mani sūtītu kaut uz fagotu, droši vien būtu gājusi, jo es biju ļoti paklausīgs bērns un mani tā mācēja motivēt! Es jau arī piektajā, sestajā klasē, kad parasti tā pusaudžu krīze, raudāju, ka tālāk nemācīšos, bet tēvs teica tā: «Es augu laukos, un mans tēvs runāja tā – vecākais brālis izmācījās konservatorijā, iztaisījās par ākstu, man vēl vienu ākstu nevajag, man vajag zemnieku, kas mājās apar zemi, un nelaida skolā mācīties. Ja es būtu gājis mūzikas skolā, es uzvilktu baltu kreklu, aizietu restorānā nospēlētu vakaru, saņemtu naudiņu kabatā un priecīgs nāktu mājās. Tagad man katru dienu no astoņiem līdz astoņiem veikalā jāskrūvē mēbeles – tā viņš mani motivēja, sakot: tu izaugsi, ko tu darīsi, kas tu būsi – vai tu traukus mazgāsi, grīdu berzīsi?» Un es kaut kā tanī brīdī sapratu, ka man jāiet un jādara. Tas bija forši – tā caur sirsniņu un dvēseli, un tas aiziet.
AIVA TAURIŅA-ŠARIŅA – pianiste un skolotāja. Ārijas Romanovskas foto