Finišā izturīgos ļaudis gaidīs cilvēku simti, bet visvairāk piecgadīgais Eliass un viņa mamma Sintija. Kuprišu ģimene ik dienu ir distancē, lai reiz piepildītos ārstu apsolītais: «Jūsu dēliņš staigās! Viņš noteikti dejos valsi!»
Viņš cīnās, un mēs nedrīkstam padoties!
Tā saka valmieriete Sintija Kupriša. Ģimenē aug trīs dēli. Eliass ir jaunākais. Puika bija no steidzīgajiem mazuļiem, piedzimstot priekšlaikus.
Vai likteņa sitiens? «Nē,» saka Sintija un turpina: «Līdzko man pateica, ka Eliasam šīs problēmas ir tamdēļ, ka smadzenes bija skābekļa badā, es mācījos pieņemt, ka mūsu gadījumā tā bija mediķu kļūda. Man to neizdevās pierādīt tiesu procesos, kas ilga trīs gadus, tāpēc tagad saku – lai šis viss paliek uz iesaistīto mediķu sirdsapziņas.» Sintija Kupriša lūdz par šo tēmu vairs nerunāt un neiztirzāt, jo, būsim godīgi, tas ir kā ar kaut ko asu bakstīt vātī, kas ilgi dzijusi, sarētojusies, bet arī rētas sāp. Tiešā un pārnestā nozīmē.
LIELAIS SAPNIS ir par to, lai bērni aug laimīgi un veseli, lai Eliass kļūst patstāvīgs, spējot pats par sevi parūpēties. «Mazais brālis ir īsts cīnītājs, viņš jau staigā!» lepojas mamma Sintija, tētis Kaspars un piecgadnieka Eliasa brāļi Mikijs un Deivids. Foto no ģimenes arhīva