nevar īsti pateikt, kam vairāk palīdzēts — cilvēkam vai dzīvniekam…
Valmieras depo tikos ar trim no ugunsdzēsēju glābēju brigādes, kuriem ne reizi vien nācies rāpties kokos, uz māju jumtiem, kāpt dziļās bedrēs, lai izceltu vai noceltu kādu nelaimē nokļuvušu radībiņu.
Iepazīsimies — «Liesmas» nedēļas nogales viesi: MĀRTIŅŠ BEIZĪTERS, JĀNIS ŠURMA, JĀNIS PURIŅŠ.
Cits aiz cita vīri atceras dažādus ar dzīvnieku glābšanu saistītus notikumus, uz kuriem, izrādās, viņi dodas tieši tādā pašā pilnā aprīkojumā kā uz citiem notikumiem.
Izglābtie mēdz būt nepateicīgi
Mārtiņš B.: «Kārtējo reizi saņemot informāciju, ka kokā vairākas dienas sēž kaķis, savā starpā mēdzam pajokot, ka līdz šim neviens skelets kokā nav atrasts. Parasti kaķim sagribas ēst un viņš tomēr mēģina norāpties. Ir gan arī gadījumi, kad dzīvnieks ir tā novārdzis, ka pats vairs nespēj izglābties.
Reiz braucām glābt kaķēnu, kurš netālu no televīzijas torņa bija iekritis un divas dienas nosēdējis bez vāka atstātajā akā. Iecēlām tajā kāpnes, un, kamēr vilkām lozes, kurš no mums kāps iekšā, kaķītis pats pa tām uzrāpās augšā un aizskrēja. Ar kaķiem vispār daudz piedzīvojumu. Kāpjot kokā tiem pakaļ, bieži gadījies, ka dzīvnieks, baidoties no sveša cilvēka, rāpjas arvien augstāk.»
Jānis Š.: «Puiši no citām maiņām stāstījuši, un arī man pašam gadījies, ka kaķis pat caur biezajiem cimdiem sakodis. Reiz kāpu vienam pakaļ uz mājas jumta. Kaķis it kā mierīgs, paņēmu rokās, bet, kad tuvojāmies jumta malai, ieraudzījis, cik augstu atrodamies, iecirta zobus rokā, izrāvās un… jumta otrā malā pats no tā nolēca.»
Mārtiņš B.: «Arī man gadījās tikt sakostam. Todien gāju mājās no darba un ieraudzīju, ka starp sētas dēļiem kaimiņos iesprūdis liels runcis. Netiek ne augšā, ne lejā. Domāju, jāpalīdz. Paņēmu aiz čupra, izvilku, bet šis, nepateicīgais, iekoda un paņēma vagu.»
APBRUŅOJUŠIES AR TIK VIENKĀRŠU APRĪKOJUMU, glābēji dodas palīgā nelaimē nonākušajiem dzīvniekiem. No kreisās: Jānis Šurma, Jānis Puriņš un Mārtiņš Beizīters. Jāņa Līgata foto