Kā tas sanāk, ka jūsu skola ir Cēsīs, nevis Mazsalacā?
Mazsalaca arī ir manējā. Tur ir tā dziļā piederības izjūta: bērnības ainava, viss tik labi pazīstams. Kādreiz tas viss piedzīvots, bet vēlāk šo izjūtu nācās sevī kultivēt. Mazsalacas vidusskola bērnībā man bija gan rotaļu, gan darba vieta, jo vecāki bija pedagogi, dzīvojām skolotāju mājā Parkmaļos. Tomēr, kad pabeidzu 9. klasi Mazsalacā, abas ar draudzeni gribējām būt patstāvīgas un – projām! Nebiju vienīgā ģimenē, un vecāki atļāva, ar norunu, ka tikai uz Cēsīm, kur tētis bija mācījies pie izcilā matemātikas skolotāja Jāņa Endeles, kurš tad bija kļuvis par direktoru otrā pilsētas skolā.
Jau Mazsalacā sapratāt, ka gribat studēt humanitārās zinātnes?
Mazsalacā viss padevās vienlīdz labi, 9. klasē likās, ka visinteresantākā būtu žurnālistika. Cēsīs mācījos humanitārajā klasē, tomēr vislabāk patika matemātika. Tie trīs gadi tomēr palīdzēja izvēlēties, 12. klasē man ļoti iepatikās vēsture. Soli pa solim nonācu līdz filoloģijai, atklāju sev folkloru. No otrā kursa to izvēlējos apzināti, kā specializāciju.
Studējāt baltu filoloģiju Latvijas Universitātē?
Jā. Man paveicās: Janīna Kursīte ārkārtīgi dziļi ieinteresēja folklorā, parādīja, cik dzīva tā ir. Toties savas matemātiskās zināšanas varēju izmantot pirmajā darba vietā, universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijā, strādāju pie Andreja Spektora. Kad radās iespēja, sāku darbu folkloras krātuvē.
PĒTNIECE. Sanita Reinsone, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latvijas folkloras krātuves digitālā arhīva vadītāja. Gunta Vīksnas foto